Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā 0 °C
Daļēji apmācies
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Divas dienas Dubaijā ar klibu kāju

Atliku likām pietiek iespaidu, Apvienoto Arābu Emirātu vislielākajā pilsētā uzturoties arī tikai pāris dienu. Vēl jo vairāk, ja uz miljonu pilsētu dodas laikā, kad tā dzīvo grandiozās Expo 2020 izstādes gaidās

Kad pagājušā gada decembrī kādai savai draudzenei atklāju, ka man gaidāms divu dienu komandējums uz Dubaiju, viņas pirmā reakcija bija sirsnīga: "Tu taču tur neko nevarēsi atļauties!" Uzreiz pēc tam sekoja vēl arī otrs paziņojums, ka tur taču nekā neesot ko redzēt – tikai debesskrāpji. Tiesa, draudzene gan arī atzina, ka pati Dubaijā nav bijusi ne reizi. Atbildēju, ka mani tiešām nesatrauc viņas teiktais par "dārgi, un nav ko redzēt", jo eksotiskajā pilsētā paredzēts uzturēties tikai divas dienas, turklāt uz turieni dodos ar ļoti konkrētu mērķi, un tas nekādā ziņā nav plānots kā atvaļinājums.

Komandējums bija saistīts ar starptautisko izstādi Expo 2020, kas Dubaijā sāksies šā gada rudenī. Izstādes organizatoru puse dažādu valstu mediju vizītes pie sevis rīkoja regulāri, un, lai gan tobrīd vēl nebija īstas pārliecības, vai Latvija šajā izstādē vispār piedalīsies, uz Dubaiju tika uzaicināti arī žurnālisti no Latvijas.


Prom no siltās ziemas

No Latvijas uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem (AAE) var aizlidot arī ar tiešo reisu – gan ne uz Dubaiju, bet Abū Dabī. Tomēr dažādu apstākļu sakritības dēļ no Rīgas mēs vispirms lidojām uz Amsterdamu, no kurienes tālāk uz Dubaiju. Lidojums uz Amsterdamu ir agri – Rīgas lidostā mēs, latviešu žurnālistu bariņš, esam jau ap pulksten pieciem rītā. Tobrīd, decembra otrajā pusē, Dubaijā gaisa temperatūra tiek solīta robežās starp 23 un 28 grādiem, kamēr Latvijā, neskatoties uz silto ziemu, šortos pa ielām atļautos staigāt vienīgi retais. Es starp viņiem neesmu, tādēļ Rīgas lidostā ierodos mētelī un zābakos, somā sakrāmējusi vasarīgas drēbes divām dienām.

Aptuveni trīsarpus mēnešu pirms lidojuma salauzu labās kājas apakšstilbu. Lūzums bija diezgan riebīgs, un nācās veikt arī operāciju, kājā ievietojot dzelzs stieni. Ievainotā kāja vēl ir atlabšanas procesā, tādēļ kliboju un neesmu īsti droša, vai kājā ievietotais svešķermenis neizraisīs pīkstēšanu, man ejot cauri lidostas metāla detektoriem. Drošības pēc pat esmu paņēmusi līdzi izrakstu no slimnīcas, lai vajadzības gadījumā apliecinātu, ka mana dzelzs kāja nevienu neapdraud. Arī lidostas darbiniece, kura pārbauda somas tieši pirms iešanas cauri šādam detektoram, ir pārliecināta, ka es pīkstēšu. Tomēr tas nenotiek, nekādas problēmas tas nesagādās arī Amsterdamas un Dubaijas lidostā. Jāatzīst: sajūtos pat nedaudz vīlusies, jo jau biju teju noskaņojusies uz interesantiem pavērsieniem.

Dubaijā ierodamies ap pusnakti pēc vietējā laika, kas nozīmē, ka Latvijā tobrīd ir apmēram desmit vakarā. Kamēr gaidām televīzijas operatora nododamo bagāžu, vērojam cilvēkus lidostā. Dubaijas lidosta ir viena no vislielākajām pasaulē pēc apkalpoto pasažieru skaita, tādēļ par lielo rosību arī nakts laikā te nav ko brīnīties. Uzreiz, jau lidostā, krīt acīs arī tas, ka Dubaija ir salīdzinājumā rietumnieciska. Starp AAE tradicionālajos tērpos ģērbtiem cilvēkiem neērti nejūtas arī tie, kas ģērbušies visai atklātās un vasarīgās drēbēs.

Kad operatora bagāža sagaidīta, visi dodamies uz pasu pārbaudi. Rinda paliela, bet virzās raiti. Pārbaudītājs gan man uzreiz neatdod pasi, bet liek nosaukt savu vārdu. Nedaudz samulstu, tomēr, protams, to izdaru. Pase tiek atdota un reizē ar to saujā iespiesta arī speciāli tūristiem paredzētā SIM karte. Tādu iedod gandrīz visiem no mums. Lai gan pirmajā mirklī šīs kartes dāvināšana liekas jauks žests, tās izmantošanas iespējas ir diezgan ierobežotas. Šāda tūristiem domātā SIM karte bez maksas ļautu veikt telefonsarunu triju minūšu garumā un datu pārraidi 20 megabaitu apmērā. Savu SIM karti AAE tā arī neizmantoju, saglabājot to tikai kā savdabīgu suvenīru.

Kā pēcāk izrādās, vārdu pasu kontrolē nevienam citam no mūsu pulciņa nosaukt nelika. Turpretī man to prasīja atkārtot, arī lidojot atpakaļ. Tas man lika atcerēties kāda nu jau vairāk nekā pirms desmit gadiem Indijā sastapta eiropieša stāstīto. Viņš pats apgalvoja, ka ir narkodīleris, un, lai arī par to mums pārliecināties nenācās, viņa stāstus par piedzīvojumiem dažādās valstīs uzklausījām ar visai lielu interesi. Viens no tiem bija par to, kā pasu kontrolēs uz muļķi ķer aizdomīgus tipāžus ar, iespējams, viltotām pasēm. Proti, negaidīts jautājums par vārdu var likt viltotās pases īpašniekam ātrumā nosaukt savu īsto vārdu vai saminstināties tieši tik ilgi, lai pases pārbaudītājs saprastu, ka te varētu būt kaut kas aizdomīgs. Vai Dubaijas lidostas pasu kontroles darbiniekiem bija satraukums par manas pases īstumu? Kas to lai zina, taču droši vien labāk, ka to pārbaudīt nenācās.

Kad beidzot izkļūstam no iespaidīgās lidostas ēkas, ir jau pāri vieniem naktī, kas gan nenozīmē, ka gaisa temperatūra ārā būtu patīkami veldzējoša. Gluži otrādi – liekas, ka gaisa pie lidostas nav gandrīz nemaz. Turklāt tam klāt nāk arī diezgan spēcīga cigarešu dūmu smaka, lai arī smēķētājus tuvumā nemanu. Līdz viesnīcai mūs aizved Expo organizatoru atsūtītā automašīna, un tikai tad, kad izkāpjam pie viesnīcas, beidzot kārtīgi varam ievilkt elpu un šķiet, ka gaiss ir pat nedaudz atvēsinošs.


Mocības pludmalē

Pirmās dienas rīta pusē mums ir nedaudz brīva laika. Kopā vēl ar pāris kolēģiem no mūsu grupas izlemju apskatīt Dubaijas Marinas apkaimes promenādi. Mums nav konkrēta mērķa, ko šeit gribētu apskatīt, tādēļ vienkārši pastaigājamies, tverot apkārtējo ainavu. Jāatzīst, debesskrāpju skati ir iespaidīgi, tomēr vēlāk, apskatot sabildētās fotogrāfijas, secinām, ka visas ir vairāk vai mazāk vienādas un ēkas savā starpā ne ar ko būtisku neatšķiras.

Ātrā gājienā nolemjam apskatīt arī Jumeirah Beach Residence pludmali. Šo lēmumu gan vēlāk nožēloju, jo pludmales smiltis manai klibajai kājai izrādās visai grūts pārbaudījums. Taču beigu beigās noejam visai lielu gabalu, vērojot pārsvarā angliski un krieviski runājošo tūristu izklaides, līdz pamazām dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Precīzāk būtu teikt: iet mani kolēģi, bet es cenšos nenomirt, mēģinot tikt līdzi daudzmaz pieklājīgā tempā. Tādēļ arī galīgi nepriecājos, kad pār mums nāk atskārsme, ka tikt laukā no pludmales nemaz tik vienkārši nevar. Vairākās vietās izeju var izmantot tikai tad, ja esi viesis kādā pie pludmales esošajā viesnīcā. Tādēļ arī mūsu pirmais mēģinājums tikt ārā no pludmales beidzas ar to, ka mūs aizsūta uz tuvāko "parasto cilvēku" izeju. Kad beidzot nonākam uz ielas, esmu pilnīgi sarkana, aizelsusies un galīgi vairs ne laimīga.

Izkļuvuši no pludmales, sākam lūkot pēc taksometra. Kad pēc ilgāka laika tādu atrodam, taksometra vadītājs atzīst, ka nezina ne to, kur atrodas mūsu viesnīca, ne pat to, kurā virzienā ir iela, kurā tā atrodas. Ceļu telefona kartē šoferim nākas rādīt vienam no mums. Tas, ka mūsu šofera angļu valodas vārdu krājums ir visai ierobežots, nebūt netraucē viņa vēlmei runāties. Vīrietis mums atklāj, ka Dubaijā dzīvo tikai divus mēnešus un ieradies šeit no Pakistānas. Viņa visbiežāk atkārtotais teikums mūsu dažu minūšu brauciena laikā līdz viesnīcai ir: "No money, no honey." (Burtiski tulkojot no angļu val. – "Nav naudas, nav medus.") Šo frāzi viņš lieto, raksturojot dzīvi lielākajā AAE pilsētā, tādējādi acīmredzot mēģinot pateikt, ka, ja Dubaijā uzturas bez naudas, nevar izbaudīt pilsētas sniegtos labumus.

Jāpiebilst, ka mūsu šoferis pavisam noteikti nav vienīgais pakistānis AAE. Aptuveni no 9,8 miljoniem iedzīvotāju AAE pilsoņu te ir mazāk nekā divi miljoni. Pārējie ir ārvalstnieki, kuri pārsvarā nāk no Dienvidāzijas. Pilsonību iebraucējiem iegūt ir faktiski neiespējami, bet nepilsoņi valstī nedrīkst uzturēties, ja tiem nav darba. Tas, visticamāk, arī ir iemesls, kādēļ pārsvarā visi automašīnu šoferi, ar kuriem saskārāmies, bija indieši vai pakistāņi.


Uz lielo gredzenu!

Vēlāk mums ir paredzēta autobusa ekskursija gida vadībā. Gids izrādās smaidīgs filipīnietis, kurš AAE dzīvo jau vairākus gadus. Brauciena laikā viņš mums stāsta par Dubaijas un AAE vēsturi, daudz runā arī par AAE karaliskajām aprindām, taču tikai un vienīgi par skaisto un labo, netaupot slavinošas frāzes un vērtējumus par to, ko nozīmē te dzīvot. Acīmredzot karaliskā režīma kritizēšana šajā valstī var beigties slikti.

Ik pa laikam mūsu gids starp neskaitāmi daudzajiem debesskrāpjiem izceļ arī kādu konkrētu, visinteresantākais, ka gandrīz visas no šādi izceltajām ēkām izrādās viesnīcas. Jāatzīst gan, ja man tagad kāds paprasītu, lai parādu attēlos, kura ir Dubaijas pirmā pieczvaigžņu vai kura ir augstākā viesnīca, es to pateikt nevarētu, jo tā nu gluži nav tā lieta, kas mani personīgi interesē. Ik pa laikam atsevišķās vietās arī piestājam. Viena no tām ir pludmale, no kuras pilnībā var redzēt arī visiem labi zināmo "septiņu zvaigžņu" viesnīcu Burj Al Arab, kura uzbūvēta buras formā un kuru daudzi atpazīst kā Dubaijas vizītkarti. Tūristu ceļvežos, protams, bildes ar šo viesnīcas ēku izskatās satriecošas, bet realitātē labu foto tūristu pilnajā pludmalē uzņemt ir visnotaļ grūti. Labākā iespēja viesnīcu nobildēt, kā izrādās, ir aptuveni 10 sekunžu garš brīdis, braucot vēl autobusā. Apstājamies arī pie Atlantis the Palm viesnīcas – tā atrodas uz mākslīgi izveidotas palmas formas salas Palma Džumeira un, kā uzzinām no gida, ir viena no visdārgākajām viesnīcām Dubaijā. Jāpiebilst vēl, ka Palma Džumeira ir pasaulē vislielākā mākslīgi izveidotā sala un nereti tiek dēvēta par astoto pasaules brīnumu.

Visa ekskursija gan nesastāv tikai no viesnīcu aplūkošanas – tās otrajā daļā mūs aizved uz veco Dubaiju.  Tās apskate gan vairāk izvēršas skriešanā vārda vistiešākajā nozīmē, jo gidam acīmredzami ir jāizpilda noteikta programma, bet laika tam ir aizvien mazāk. Pavisam ātri no ārpuses apskatām Dubaijas vecāko ēku, kas atrodas Fahidi fortā un būvēta XVIII gadsimta nogalē.

Vēlāk tikpat ātri izbraucam pa kanālu ar laivu, tikšana uz tās ar manu sāpīgo kāju izvēršas teju par atsevišķu piedzīvojumu. Beigu beigās tikpat ātrā tempā gids vēl mūs aizrauj uz vienu no vecās Dubaijas tirdziņiem. Sākumā piestājam pie kādas garšvielu bodītes. Pārdevējs liek mums atminēt garšvielas, kas izvēršas interesantā piedzīvojumā, jo jāatzīst, ka lielāko daļu mēs neatpazīstam. Pārdevējam tas liek pat pārsteigti jautāt, no kuras valsts esam. Tomēr pie garšvielām uzkavējamies neilgi, jo galvenais apskates objekts, ko gids grib mums parādīt, ir pasaulē vislielākais zelta gredzens.

No gredzena, protams, tur ir tikai nosaukums un forma, jo tas sver gandrīz 64 kilogramus un ir 700 milimetru apkārtmērā. Tas iegrāmatots arī Ginesa rekordu grāmatā. Interesanti, protams, kaut īsti neizprotam, kādēļ gidam šķiet, ka tieši šis objekts mūsu grupai ierobežotā laika apstākļos varētu tirdziņā likties visinteresantākais. Sabildēt gan, protams, sabildējam, jo šķiet – gids gaida, ka izrādīsim par to neizmērojamu sajūsmu. Negribam likt viņam vilties.


Gaidot Expo

Pēc ekskursijas mūsu ceļš tālāk ved uz Abū Dabī, kur atrodas arī Latvijas vēstniecība. Tur plānota latviešu žurnālistu tikšanās ar Latvijas ekonomikas ministru Ralfu Nemiro (KPV LV) un Latvijas vēstnieku AAE Ati Sjanītu. Un AAE esošajiem latviešu žurnālistiem kā pirmajiem no Latvijas medijiem tiek apstiprināta Latvijas gatavība izstādē tomēr piedalīties.

No pašas Abū Dabī gan neko neapskatām – tikvien kā garām slīdošos skatus caur braucošas automašīnas logu. Arī tūristu iecienīto šeiha Zaida mošeju redzam tikai no ārpuses aptuveni uz 10 sekundēm, kad braucam tai garām. Savukārt Latvijas vēstniecība no ārpuses man atgādina jauku privātmāju klusā rajonā. Tiesa gan – šāds iespaids rodas, balstoties tikai uz vizuālo novērtējumu. Turklāt man nav īsti ar ko salīdzināt, jo nevienā citā valstī Latvijas vēstniecībā viesojusies neesmu.

Atpakaļ viesnīcā Dubaijā nonākam diezgan vēlu, un tā mūsu pirmā pilnā diena AAE ir noslēgusies.

Nākamajā rītā dodamies uz vietu, kur notiks Expo izstāde. Tobrīd 4,38 kvadrātkilometrus lielā izstādes teritorija izskatās  vēl pēc būvlaukuma. Tomēr plāni ir iespaidīgi – paredzēts, ka to apskatīs vismaz 25 miljoni apmeklētāju, kuriem tiks piedāvātas ne tikai visdažādākās biznesa, bet arī izklaides iespējas. Iecerēts, ka izstādē piedalīsies 192 valstis, turklāt pirmo reizi Expo izstādes vēsturē paviljoni būs arī visām Āfrikas valstīm. Jūtams, ka izstādes organizatori patiešām dara visu, lai sarīkotu līdz šim vērienīgāko Expo – acīmredzot tādēļ tiek veicināta maksimāli daudzu valstu dalība izstādē, nākot pretim arī Latvijas pusei. Vēl tikai jāpiebilst, ka pēc izstādes beigām teritorijā paredzēts izveidot jaunu Dubaijas rajonu – District 2020.

Latviešu žurnālistiem autobusa tūrē tiek izrādīta izstādes teritorija. Fotografēt vai filmēt gan nav ļauts, un ir pat jāparaksta apliecinājums, ka to nedarīsim. Iemesli gan mums nav visai skaidri – kaut kas tiek pamatots ar personas datu aizsardzību, jo teritorijā ir strādnieki, tomēr mums paliek sajūta, ka tas vairāk saistīts ar nevēlēšanos rādīt nepabeigtos darbus, jo valstu paviljoni vēl nav uzbūvēti. Tādējādi nedrīkstam fotografēt vai filmēt arī vietu, kur paredzēts Latvijas paviljons, kurš atradīsies starp Omānas un Austrālijas prezentācijas vietām.

Atļauju filmēt un fotografēt saņemam tikai vienā vietā, kur darbi jau ir vairāk vai mazāk pabeigti. Tomēr, neskatoties uz to, par drošību tiek domāts, un pirms izkāpšanas no autobusa, lai dotos šo vietu aplūkot, mums visiem izsniedz būvlaukuma apmeklējumam nepieciešamo drošības ekipējumu – ne tikai ķiveri un vesti, bet arī neslīdošus zābakus un cimdus. Vienam no kolēģiem gan tiek iedoti divi kreisās kājas zābaki. Visi pasmejamies par šādu misēkli, un viņam tiek atnests zābaks arī labajai kājai. Tomēr ar to viss nebeidzas, un šim pašam žurnālistam jāsaskaras ar nākamo problēmu – viņam ir iedoti arī divi labās rokas cimdi. To gan viņš ātri atrisina ar kolēģa palīdzību, kuram savukārt tikuši veseli trīs cimdi, no kuriem divi domāti kreisajai rokai.

Pēc visiem piedzīvojumiem noslēdzošajā vakarā tiekam vēl uz īpaši mums organizētām vakariņām, kurās varam satikt arī daļu no izstādes organizatoriem, un uzreiz pēc tam dodamies uz lidostu. Sākotnēji lidojums ir paredzēts pēc pusnakts, bet jau pa dienu saņemam paziņojumu, ka tas aizkavēsies vairākas stundas. Tā kā ir vēls un diena bijusi ārkārtīgi piepildīta, naktī nokļūstot lidostā, jūtos visai nogurusi, un tam ir sekas – esmu aizmirsusi izņemt no somas un atsevišķā maisiņā ielikt lietas, kuras drošības kontrolē būtu jāuzrāda atsevišķi. Turklāt somas apakšā vēl palikusi arī pudele, kas pilna ar ūdeni. Taču to visu saprotu tikai tad, kad jau esam izgājuši visas drošības pārbaudes. Arī to, ka man pasē nav iespiests zīmogs, ka atstāju valsti, pamanu tikai tad, kad pārējie kolēģi sāk pētīt savus dokumentus. Iespējams, arī Dubaijas lidostas darbinieki tovakar jutās vienkārši saguruši.

Mājās tiekam gandrīz bez aizķeršanās, ja neskaita to, ka lidmašīnā no Dubaijas uz Amsterdamu atstāju šalli. Izrādās, tā ir tā pati lidmašīna un ar to pašu apkalpi, ar kuru bijām lidojuši turpceļā, un, mums visiem par pārsteigumu, lidmašīnas apkalpe mūs atcerējās. Iespējams, tas uz atgriešanos. Tomēr vai es Dubaijā gribētu atgriezties kā tūrists? Domāju, ka ne, lai gan varu saprast arī tos, kam šī pilsēta ir visiekārojamāko galamērķu topā. Vai es gribētu Dubaijā atgriezties vēlreiz, lai apmeklētu tieši Expo izstādi? Noteikti jā! 

Top komentāri

secinām
s
Latvijas žurnālisti nekad neko nelasa darba vajadzībām. Viss notiekošais bija valsts naudas izmešana no zakatistu partijas puses. Ja esi avīzes tusiņā, vari strādāt pat būdams vēl slimojošs invalīds. dies iespraud latvijai!!!
Lūgums precizēt
L
Kas gan ir šī mistiskā kreiviete 'Marina', kuru gājāt apskatīt? Vai latviski nebūtu vienkāršāk teikt: motorlaivu (vai varbūt nelielu jahtu) piestātne?
melnais humors
m
Kāda lasītājam vajadzība zināt, ka Baibai Krastiņai kliba kāja un vispār smadzeņu nav?
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pēda, kas paliek

Šoreiz sākšu ar nedaudz provokatīvu jautājumu – kā jūs teiktu, kas ir Latvijas nacionālais sporta veids? Nu, tāds, kas katram te dzīvojošajam ir asinīs jau līdz ar piedzimšanu, un, pat ja profesion...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata