Izredzēto sala

Uzzinājusi, ka nedēļas braucienā uz Sanktpēterburgu darāmie darbi ir koncentrējami divās dienās, esmu kā spārnos – man paliek vēl četras piecas, lai tvertu Krievijas dvēseli. Ko sadarīt? Lādoga, Eiropas lielākais ezers, uzreiz pievelk skatienu, salas vienmēr kairinājušas manu iztēli, to te ir daudz, lielākā ir Vālama… Kaut kas dzirdēts – Vālamas svētie taču ir pielūdzami! 

"Māte Google" piedāvā vairākus jūsmīgus sižetus – par dabu, par pirmajiem svētajiem Sergiju un Germanu, kas uz salas atnākuši no austrumiem un uz visiem laikiem iedēstījuši ticības sēklu, par pirmo klosteri un nākamajiem, ko cēluši viņu sekotāji un barbariski postījuši dažādi skandināvu sirotāji, par politiskajām kaislībām, kas mazo saliņu ar visiem mūkiem pieskaitījuši te vieniem, te otriem uzvarētājiem, kamēr svētie ļaudis gan pieņēmuši mocekļu nāvi, gan atkal visu uzcēluši no jauna… O, uzplaukums bijis grandiozs gan ticībā, gan spožumā. Simtiem mūku, augsti labvēļi, mākslinieku elite, kas te brauc gleznot, komponēt, dzejot, svētceļnieku tūkstoši, tiešā kuģu satiksme ar Pēterburgu jau kopš 1846. gada, milzu saimniecība, viesu mājas arī "neticīgajiem somiem"... 

Dieva labvēlība stāvējusi klāt arī pirmā ateistiskā neprāta laikā, kad Krievijā pēc boļševiku revolūcijas tika slēgti visi 1287 pareizticīgo klosteri, izņemot Vālamu, jo Karēlijai paveicās palikt Somijas sastāvā. Padomju laikiem reprezentācijas sižeti pārlec pāri, bet jaunie sākas ar milzu atdzimšanas sparu. Jauni, skaisti vīrieši pamet laicīgo dzīvi, lai Vālamā pildītu augstākus uzdevumus, Dieva brīnumi rindojas, sākas atjaunotne… Lūk, pats metropolīts, pats prezidents, visi "paši", "paši" dažādos rakursos un pasākumos, simtiem ziedotāju un kalpotāju, tūkstošiem svētceļnieku, lūk, Ziemeļu Afona kā zelta Atlantīda ceļas no pagātnes dzīlēm, lai jau uz zemes demonstrētu debesu valstību…

Es Latvijas rudenīgo ainavu vietā jau redzu vien Vālamas dabas un ticības paradīzi – tā ir izcenzēta tik skaisti, ka iesveļ vēl lielāku vēlmi iepazīt to pašai.
 

Sarežģītais turpceļš

Vēlāk par savu Vālamas jūsmu taisnošos un teikšu, ka "esmu iebarota", bet vispirms tur ir jānokļūst. Tas nekas, ka uz salu kursē regulārs ūdens transports gan no Pēterburgas, gan tālāk esošās Priozerskas – uz kuģa var tikt, bet var arī palikt krastā. Sarežģījumus nojaušu, tāpēc laikus sāku ievākt informāciju no dažādiem cilvēkiem. Cerīgākais kontakts ir kāda kino režisore, kas tur pirms vairākiem gadiem uzņēmusi filmu. Pielīpu viņai kā dadzis, noskatos filmu, klausos, analizēju, bet galvenais – mēģinu saprast loģistiku. Nepietiek ar to, ka rudenī kuģu grafiks ir atkarīgs no laika apstākļiem, visam pāri ir kāds visvarenais – "svētceļnieku dienests". Bez tā atļaujas uz kuģa netiksi, esmu brīdināta. Vienkāršāks ceļš ir visai dārgs brauciens ar kruīza kuģi no Pēterburgas, kur esi bara dzīvnieks gan uz klāja, gan krastā. Ekskursijas tikai gida pavadībā, nakšņošana kuģa kajītēs, brīvsoļa nekāda – man tas neder ne pēc laika, ne patikšanas!

Režisore ir jauna, pati no reliģijas visai tālu, bet viņas māte uzņemas starpniecību. Tā arī neuzzinu – ko, kam un cik augstu stāvošiem lēmējiem teikusi mana aizbildne, tomēr pirmdienā saņemu kāroto zvanu. "Kuģis turp – otrdien pusdienlaikā, kuģis atpakaļ – ceturtdien no rīta," ziņo režisores māte. "Stundu pirms atiešanas esi Priozerskas ostā. Par visu atsaucies uz tēvu M. un matušku N., ar dievpalīgu!"

Jā, to man vajadzēs, saprotu skaidri, jo vīza beidzas ceturtdienas vakarā. Tomēr Somijas robeža ir tik tuvu! Noteikti paspēšu to šķērsot, mierinu sevi. Viss kārtībā, debesis ir dzidri zilas un kuģa vārds ir Svētais Nikolajs – tas ir visu ceļotāju un jūras braucēju aizgādnis, viņš vienkārši nevar pievilt.

Piepilsētas vilciens apstājas bieži. Sēnēs, makšķerēt un uz mazdārziņiem braucošu pilsoņu ir tik daudz, ka vagons drīz ir pilns kā Ziemassvētku zeķe. Dažs brauc, cits tirgojas, bet uz priekšu kustam. Aiz loga ir brīnišķā Karēlijas ainava, tās baudīšanai man ir teju četras stundas.

Pirmais eņģelis manā ceļā ir nenosakāma vecuma kundze, kas skaļi un monotoni runā pa telefonu tieši man blakus. Pirmo pusstundu izturu, otrajā knosos, trešajā esmu gatava viņu nožņaugt, ceturtajā tuvu asarām, piektajā meklēju brīvu vietu, kur iespīlēties.

Pārsēžos pie meitenes, kas lasa Ošo, eksaltēta pat loga atspīdumā. Dāma viņai blakus ada, bet vīrs pie izejas durvīm jau no ceļa sākuma piesējis pie āķa garus striķus un darina mačalku – tādu garu, ar cilpām kā mazām austiņām, koši baltu, čaukstošu un aizkustinošu. Četras stundas vajagot, lai tādu uzpītu, par trīssimt rubļiem pārdodot, savi kundes esot, ūsainis stāsta. "Neies taču braucamo laiku velti tērēt!"

Droši vien tā domā arī tarkšķošā kundze – mēģinu samierināties. Viņa kļūst man par eņģeli tikai tāpēc, ka ar savu vāvuļošanu aizdzen pie Ošo meitenes. Tuvojoties Priozerskai, meitene tik uzbudināti sāk līdzpilsoņiem prasīt ceļu uz ostu, ka piesakos ceļa biedros. Pirmā taksista seja viņai nepatīk – "banditskaja roža" (bandīta purns). Noklusēju, ka tik traki jau nav un cilvēks pie sejas pantiem nav vainojams, bet sekoju. Iekāpjam pie otra taksista, runīgā Pāvela, kurš perfekti izrunā vārdu "Lielvārde". Šoferītis ir jauks, Ošo meitene nedaudz nervoza, bet virziens skaidrs – uz ostu un Vālamu! Pāvels, vietējais iedzīvotājs, Vālamā bijis pirms daudziem gadiem, kad tur vēl dzīvojuši svetskije jeb laicīgie. "Kad visu sacels un atjaunos, tad arī aizbraukšu," viņš nosmej.

Arī Ošo meitene uz svētvietu dodas pirmo reizi, un vairāk par reliģiju viņu interesē daba – "kaut vienu dienu rudeni ieelpot", viņa sapņaini veras pa logu. Eņģelis manā ceļā viņa ir tāpēc, ka, nojaušot ko nelāgu, palūdz Pāvelam vizītkarti, ko viņš iedod arī man un paspēj izstāstīt, ka attālums kartē neko nenozīmējot, – slikto ceļu dēļ robežpunkti ir grūti aizsniedzami, sabiedriskais transports uz tiem nekursē, bet privātās mašīnas neviens negrib lauzt. Tomēr savu cenu viņš nosauc, lai ceļojuma beigās kļūtu par manu glābējeņģeli, kam spārnu vietā četri riteņi.