Ir tāds iekšējais stāvoklis "aste gaisā". Mani tas pārņem, kad pēkšņi nomainās laikapstākļi, kad ir kāds intensīvs darbs, kuram uz brīdi var pielikt punktu, un kaut pāris stundu izbrīvējama laika. Viss pārējais tad kļūst nesvarīgs vai ir atrisināms hipiju mierā. Ja neesi gluži pilsētas viducī, tad "aste gaisā" var nest jebkurā virzienā – vasarā noteikti. Lai trauktos uz priekšu, vajag tik maz – iet var arī basām kājām, peldēties pa pliko vai ar to, kas mugurā, ūdens ir akās vai pumpjos pa ceļam, meža ogas pašas sulo pretī, bet pļavu ziedu izlase un saulriets nepievils nekad. Tas vienmēr piepildīs ar esības prieku, gluži kā milzīgie viļņi jūrā, kad vējš pareizi iegriezies un visas pasaules drazas aizskalojas kā nebijušas… Taču, kad "aste gaisā" sakrīt ar pilnmēnesi vai kādu attālāku kārdinājumu, tad ir jādodas ceļā pa īstam.
Ceļš uz saulgriežiem
Rakstīšanas celli vasarnīcā pēkšņi pārtrauc negaisam sekojoša mirdzoša atelpa. Viss, ir jāskrien pakaļ varavīksnei, tā noteikti kaut kur būs! Retie cilvēki, gluži kā noilgojušies pēc rudens, uzreiz ietērpušies biezās jakās un gumijas zābakos, turas tuvāk saviem dārziem un vienīgajam veikaliņam, bet mani "aste gaisā" triec virzienā uz spēka vietu – kur upe ietek jūrā. Upē ir straume, upē ir virzība un spēks, jūra to pieņem un pārrada sevī, bet tā sadures, saplūsmes, pārmiesošanās vieta uzlādē jebkurā gadalaikā. Tur ir kaut kas no mūžības un nenovēršamības, no dabas un laika rituma uz priekšu, no lietu pareizās kārtības, kas daudzviet citur ir izjaukta pat dabā. Te viss vēl ir pareizi un harmoniski, te nav iespējams vilties. Un nespēju es sevi dzīvē sagruzīt tik ļoti, lai no šīs spēka vietas atgrieztos tukša. Lai kāda ir ūdens temperatūra, gaviles dzen viļņos un ļauj izkliegties. Šajos intimitātes brīžos Lielais Režisors noorganizē, lai vienīgie cilvēki būtu upes otrā krastā vai parādītos jau tad, kad dabas ekstāze aiz muguras.
Taču daba skurbina kā neprātīga, īstie saulgrieži ir jau rītvakar. Atceļā ieslīdu upē un peldot saprotu, ka šodien esmu saņēmusi ūdenskrātuvju dabisko trīsvienību – ezers, jūra, upe… Cik skaisti, bet ko darīt rīt? Negribu saulgriežus tik tuvu Rīgai, piedod, mīļā spēka vieta… Triju ūdeņu uzlādēta, metu kaunu pie malas. Krustmeita esot aicināta pie latvju šamaņiem, viņa nebrauks, bet es taču varētu… O, atsūtītais apraksts mani iejūsmina, turpat, uz priedes milzīgajām saknēm sēžot, rakstu īsziņu baltajam šamanim –es, tāda un tāda, vai ņemsiet pretī?
Bungu man nav, bet telts pār plecu, svārki plandās, mugursoma pilna visiem dzīves gadījumiem, knapi ietraušos vilcienā. Pretī apsēžas sīks, pašcieņas pilns vīrelis ar garām roņa ūsām, kas mazā Fantas pudelītē iespraudis treknu jasmīna zaru. Visu ceļu viņš auklē pudeli kā zīdaini, ar savām rūpēm padarot trauslos ziedus divtik smaržīgus.
Manai "aste gaisā" sajūtai jau pieaug spārni, esmu uz pareizā viļņa un īstajā virzienā – prom no pilsētas un iekšā nezināmajā.
Nepazīstu nevienu cilvēku kompānijā, uz kurieni dodos, bet tieši par to priecājos – cik gan garlaicīgi būtu visu zināt!
Vēl simt kilometru autobusā, un esmu klāt – Sabilē man atbrauc pakaļ, kundzei ir skanīga balss, stilīga linu kleita, kas esot šūdināta speciāli šim pasākumam, un braukšanas maniere bez bremzēm.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 31. augusta - 6. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!