Klinšu salas zvaigznāji
Lidojuma ilgums no Rīgas līdz Maltai ir trīsarpus stundu, un laiks paiet ļoti ātri. Nolaižoties Maltas lidostā, gaismiņas zem lidmašīnām izskatās kā naksnīgas debesis ar zvaigznājiem zem kājām. Mēs uzreiz dodamies meklēt viesnīcu turpat netālajā Gudžas pilsētā, un tajā brīdī saprotam pirmo lietu, ko, neplānojot braucienu, esam palaidušas garām – Maltā braukšana ir pa otru ceļa pusi, nekā pie mums pierasts, stūre ir labajā pusē. Tajā brīdī arī parādās pārliecība, ka šoreiz iztiksim bez nomas auto.
Esam gan paguvušas izpētīt, ka Maltā nebūt ne visas viesnīcas strādā visu diennakti, tāpēc īstā reizē ir darbinieku e-pastā atsūtītais durvju kods, un foajē mūs sagaida vēstulīte ar instrukcijām, kā atrast numuriņu. Jau ieejot pagalmā, uz brīdi aizraujas elpa – izrādās, viesnīca atrodas 400 gadu vecā namā, kurā tikai pirms diviem mēnešiem pabeigta renovācija. Naktis vasaras vidū ir siltas, pat karstas, dienas vēl jo vairāk – temperatūra nenokrīt zem 33 grādu atzīmes. Lai arī augustā nevajadzētu līt nemaz, pāris lietus piļu tomēr nedēļas laikā parādās, it kā lielam negaisam gatavojoties, taču tas tā arī nepienāk.
Malta ir viena no vissiltākajām vietām Eiropā ar siltāko ūdeni arī ziemā, un ne velti, jo tā atrodas Vidusjūras tālākajā Eiropas daļā. Augustā tā atgādina Tunisijas un Itālijas dienvidu sajaukumu – ar smilšu krāsas namiem un bugenvileju rozā ziediem ap durvīm un logiem. Pavasaros pēc lietus Malta transformējas par zaļi ziedošu oāzi, bet vasarā gan izteikti jūt to, ka šajā klinšainajā salā nav nevienas upes vai ezera. Dzeršanai tiek izmantots atsāļots jūras ūdens, un to tik tiešām var stipri just – ūdeni labāk iegādāties pudelēs, bet tējas dzeršanu labāk atstāt mājām, ne kafejnīcām.
5000 gadu mantojums
Mūsu pirmā īstā pastaiga Maltā ved cauri Gudžai, kas bijusi apdzīvota jau aizvēsturiskos laikos. Pārsteidz klusums tās ielās. Lai arī ik pa brīdim pa šaurajām ieliņām aizbrauc kāda maza mašīnīte un pie dažām durvīm sēž cilvēki (lielākoties vecāka gadagājuma), te valda miers. Vakara gaisma paspilgtina medaini dzeltenīgo namu krāsu, un atsevišķi dekoratīvie augi vijas pa sienām. Gandrīz uz katra nama ir Dievmātes bildīte vai kāda statuja, un liekas, ka teju katra otrā ēka ir dievnams. Šur tur mana arī slavenos maltiešu krustus.
Saulrietā dodamies uz Mnajdras un Hadžarkima templi, kas ir divi no sešiem UNESCO mantojuma sarakstā iekļautajiem Maltas megalītiskajiem tempļiem. Tie šajā laikā gan ir ciet, taču mums līdzi paņemts viss vajadzīgais vakara piknikam, tāpēc gluži labi pietiek ar tempļu apskati no attāluma. Šīs vairāk nekā 5000 gadu vecās celtnes (Hadžarkima celtniecība sākta ap 3700–3200 gadu pirms mūsu ēras) ir vienas no vecākajām reliģiskajām celtnēm pasaulē. 2001. gadā Mnajdras templi sapostīja vandaļi, sabojājot ap 60 akmeņu un sazīmējot uz tiem grafiti. UNESCO par šo gadījumu izteicās, ka "tas ir sliktākais jebkad paveiktais vandālisma akts pret Maltas vēsturisko mantojumu". Par laimi, izmantojot mūsdienīgas tehnoloģijas, tempļus ir izdevies daļēji atjaunot, un tagad tos rūpīgi apsargā.
Saule diezgan ātri pazūd aiz klintīm, bet mēs lēni izbaudām no mājām paņemto ēdienu un tepat veikalā nopirktos gardumus. Vakars ir diezgan kluss, garām aiziet vien retais cilvēks. Vērojam izkaltušo, klinšaino dabu. Par to, ka šeit valda arī zaļāki laiki, vēstī vien neskaitāmās gliemežvāku čaulas uz brūnganajiem stiebriem un zemes. tēja, festa un katedrāle Salas galvaspilsētas Valletas apskati sākam ar pēcpusdienas tēju viesnīcā, kuras vārdā atspoguļojas Maltas feniķiešu pagātne. Maltā ik pa brīdim var sastapties ar nosaukumiem un piemiņas zīmēm no feniķiešu perioda, kas šeit valdīja pirms Romas impērijas kontroles – ap 750. gadu pirms mūsu ēras feniķieši sāka izmantot Maltu kā pieturas vietu tirdzniecības ekspedīcijās, bet no 480 gada pirms mūsu ēras kartāgieši šeit jau sāka audzēt olīvas un ražot tekstilijas.
Lielākā daļa senatnīgo ēku Valletā ir celtas XVI gadsimtā un pārsvarā ir baroka arhitektūra. Diemžēl Otrajā pasaules karā daudzas ēkas tikušas nopostītas. Pašā Valletā dzīvo vien 7000 iedzīvotāju, bet tās piepilsētās 85% pārējo Maltas iedzīvotāju – kopumā to ir gandrīz pusmiljons. Malta ir viena no mazākajām un pasaulē blīvāk apdzīvotajām valstīm. Esot te, uzzinām, ka interesanta vēsture ir arī maltiešu valodai (kas līdz ar angļu valodu šeit ir oficiālā statusā). Tā radusies no Sicīlijas arābu valodas paveida un ir vienīgā semītu valodu grupā, kurai ir latīņu alfabēts. Taču arābu saknes tajā ir diezgan tālas, aptuveni 52% no vārdiem ir ar romāņu valodas izcelsmi, un maltieši spēj saprast mazāk par trešdaļu no tā, ko runā, piemēram, Tunisijā. Tā arī ir vienīgā šajā valodu grupā, kas ir starp Eiropas Savienības oficiālajām valodām.
Tikušas pie patiešām garšīgas tējas (labākajās kafejnīcās ūdens ir īpaši filtrēts), dodamies uz galveno pilsētas ielu, kas ir izdekorēta par godu maltiešu festai jeb svēto festivālam. Katrai pilsētai ir savs svētais aizbildnis, kam par godu tiek svinēti svētki. Vairāki stipri vīri nes svētā statuju, bet tai pa priekšu iet mūku un priesteru procesija. Pie baznīcām dzied, no jumtiem tiek mests konfeti, un cilvēki vēro procesiju gan ceļa malās, gan pa logiem. Lai gan vēl ir pavisam gaišs, ik pa brīdim tiek šauts arī salūts.
Nākamajā dienā no karogiem un dekorācijām vairs nav ne miņas, un pat konfekti no ietvēm jau noslaucīts! Taču salūta skaņas no citās pilsētās un baznīcās notiekošajām svinībām mūs pavada visu turpmāko braucienu. Viesnīcas īpašniece mūs jau laicīgi pabrīdina, ka šo festu dēļ daudzi ņem brīvu arī pirmdienu, lai pēc svētkiem atpūstos. Tāpēc arī pirmdienās pludmales un slavenākās apskates vietas ir pilnas – vasarā paši maltieši dzīvo pēc gluži cita grafika, un pirmdiena nav nekāda darbdiena!
Valletā mums ir arī viena īpaša pietura – kā skaistāko vietu, kas jāredz vēstures mīļotājiem, Valletā iesaka XVI gadsimtā celto baroka Svētā Jāņa katedrāli. Tajā ir krāšņas apzeltītas sienas un Karavadžo gleznas oriģināls. Lielākā daļa cilvēku apskatās galveno zāli un gleznu zāli, tomēr palaiž garām nelielās trepītes uz otro stāvu. Taču ir vērts tās ievērot – skats no augšas ir īpašs! Tāpat interesantas ir kapavietas katedrāles grīdā ar skeletu un galvaskausu motīvu.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 14. - 20. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!