Ja nu vienīgi sev pašam — ka arī 50 gadu vecumā viņš ir aktuāls un gaidīts mūziķis, ka spējīgs visu, ko iesāk, kvalitatīvi īstenot. Igo nemitīgi meklē jaunus ceļus un veidus, kā sevi piepildīt. Gan mūzikā un citās radošās nodarbēs, gan sabiedriskos pasākumos. Pavasara talku Jūrkalnē viņš organizē jau 10 gadus — tādējādi gribot dot impulsu arī citiem. Mūziķis domā arī par paša iedibināto saulgriežu svinēšanu Jūrkalnē, Kuldīgas pilsētas svētkiem jūlijā, kuriem tiek gatavots cikls Pilsētas dvēsele, un citiem projektiem.
Atmodas laikā titulloma Zigmara Liepiņa rokoperā Lāčplēsis un tādas dziesmas kā Likteņlīnijas un Pie laika (Brīvību tēvzemei!) ļāva viņam kļūt par latviešu tautas centienu muzikālo simbolu, taču pasē viņam vienmēr bijis rakstīts krievs.
Rakstā uzzināsiet, ka noklausījies Igo pēc jauno dziedātāju konkursa Jūrmalas 86 festivāla, lēmumu nopietni pievērsties skatuvei pieņēmis arī topošais Krievijas zvaigznis Filips Kirkorovs, kurš atzinis: Vot tak nado peķ!, tāpat arī par citām Igo karjeras agrākajām virsotnēm, kad viņš dziedāja latviešu supergrupā Remix, un kāpēc šī grupa izjuka, par Igo cīņu, lai atgrieztos uz skatuves pēc smagās avārijas 2000.gadā, un ar mūziķim atklāto C hepatītu.
«Agrāk visi varēja parādīt, uz kuru pusi jāskatās, lai ieraudzītu ienaidnieku – vainīga ir Padomju Savienība, Maskava, Kremlis. Tagad pretinieks ir dziļi nomaskējies un sēž katrā no mums, ienaidnieks biežāk jāmeklē sevī pašā. Šobrīd katrs cilvēks ir kā valsts — atbildīgs par to, kā izturas pret apkārtējiem. Cīņa notiek mājās, dārzā vai mašīnā, pārdomājot nākamo soli,» mūziķis spriež. Ar savu darbošanos Igo rāda piemēru. «Pirms nav izmēģinātas pilnīgi visas iespējas, padoties nedrīkst. Un tas ir piemērs arī valdībai, tiem cilvēkiem, kuri patiesībā atbildīgi par lietām, ko tagad uzņemas organizēt citi — sabiedriskā kārtā. Kādā brīdī šīs lietas varbūt mainīsies, kāds varbūt sapratīs, ka der atdot šos parādus. Samazinot nodokļus vai nākot pretī ar kādu citu iniciatīvu, kas beidzot būtu vērsta par labu tautai. Lai varētu attīstīties, nevis domāt, kā izdzīvot. Cilvēki spiesti bēgt no savas dzimtās zemes, jo ne visiem pietiek izdomas, apņēmības vai arī tās nav trūcis, taču, saņemot sitienus vienu pēc otra, kādā brīdī šķiet — pietiek! Tur, kur vēl pirms dažiem gadiem varēju sniegt divus, pat trīs koncertus vienā dienā pārpildītās zālēs, šodien esmu priecīgs, ja ir iespēja sniegt vienu koncertu. Mēs, mākslinieki, varam veidot brīnišķīgas programmas, bet drīz jau vairs nebūs, kas tās klausās. Tā mežonīgā statistika — divi trīs tūkstoši cilvēku, kas aizbrauc projām katru mēnesi, jau nav tikai cipari. Tas ir nopietns drauds visam, ar ko nodarbojamies, tai skaitā muzicēšanai!» Igo esošā situācija uztrauc.
Vairāk lasiet Sestdienā!
