Liels, muskuļains, mierīgs un atsaucīgs, gatavs strādāt — spēlēt hokeju un, ja nepieciešams, arī izkauties, jo neko citu Ivanāns profesionāli neprotot. "Tāda man ir loma laukumā, bet tas nenozīmē, ka arī dzīvē esmu agresīvs. Tas vienkārši ir darbs. Hokejs ir tikai spēle, bet ir vēl arī dzīve!" saka Raitis, satikts piespiedu pauzē — jau otrajā mačā jaunajā komandā Dinamo Rīga viņš, iegrūsts laukuma apmalē, guvis rokas traumu. Ārsti no delnas locītavas izņēmuši nolūzuša kaula šķembu, un vismaz pāris nedēļu Ivanāns spēlēt nevarēs, tādēļ arī šonedēļ notiekošajā Latvijas Dzelzceļa kausa izcīņā redzēsim viņu skatītājos vien. Līgums ar Dinamo ir noslēgts uz diviem gadiem, un Ivanāns, kura galvenais uzdevums būs spēka spēle, grib arī baudīt hokeju un mest golus, nevis tikai gaidīt uz rezervistu soliņa brīžus, kad kāds jāpārmāca.
Pagaidām Raitis mitinās dzimtajā Salaspilī pie vecākiem un, gaidot savu ģimeni, meklē īrēšanai dzīvokli tuvāk darbam — Piņķiem, kur notiek komandas treniņi. Raita sieva amerikāniete Dārsija ar bērniem atbraukšot septembra vidū. Meitai Emijai ir trīs gadi, bet dēlam Ārim — tikai mazliet vairāk par gadiņu. Lai arī turpmāko dzīvi Raitis domā saistīt ar ASV, kur viņš nodzīvojis ilgāk nekā Latvijā, dēlam ticis latvisks vārds, taču izrunājams arī angliski. Intervijā žurnālam Sestdiena Raitis stāsta par dzīvi Amerikā, savu "policista" pieredzi un neskaidrajiem nākotnes plāniem.
Vai Amerikā treneri ir devuši norādījumus izkauties ar konkrētu spēlētāju? Vai arī šādus lēmumus pieņem pats?
Treneri nepabaksta, tā tas nenotiek. Pats zini, kas laukumā jādara. Un kurā brīdī. Gadās arī kļūdīties, gadās, ka emocijas nospēlē.
Cik rētu tev palikušas? Kādas bijušas smagākās traumas?
Bijuši gan satricinājumi, gan sejas lūzumi. Visādas traumas. Galva ir pats galvenais. Smadzenes katram ir tikai vienas, tās jāsaudzē. Negribas, lai 40 gadu vecumā nespētu atcerēties savu vārdu.
Kad vienreiz noraujies, vēl gribas iesaistīties cīņā ar to pretinieku? Vai varbūt tieši atdarīt?
Tas nav bokss, tas ir hokejs! Kad situācija prasa, kauties vajag, bet tas ir pavisam citādi, nekā daži varbūt uzskata. Tā ir spēle, hokeja elements. Vismaz Amerikā.
Kā saprast, kurā brīdī jānomet cimdi, kurā kautiņš jābeidz?
Kādreiz vajag uzkurināt, sapurināt komandu. Tiesneši kādu brīdi ļauj pacīnīties, bet tad iejaucas. Kad viens nokrīt uz ledus, tad arī viss.
Vai tev gulošam nav situši?
Ir, ir. Spēles karstumā visādi gadījies. Bet pats es gulošam pretiniekam sitis neesmu, tā darīt ir zemiski, es uzskatu.
Līdz cik gadu vecumam spēlēsi hokeju?
Cik veselība ļaus. Hokejs ir fiziska spēle. Cik ķermenis atļauj, tik vari spēlēt — kamēr tevi kāds grib. Kad pēc smadzeņu satricinājuma izlaidu sezonu, bija visādas domas galvā. Hokeju spēlēju no septiņu gadu vecuma, esmu tam veltījis visu dzīvi. Man grūti iedomāties, ko darīt, kad to vairs nevarēšu. Vajagot salikt visu pa plauktiņiem, lai, kad pienāks tas brīdis, nebūtu šoka — ko nu iesākt? Bet man tas vēl nav skaidrs.
Visu interviju lasiet Sestdienā!