janvārī būs Romeo un Džuljetas pirmizrāde Dailes teātrī ar Lāča mūziku. Nu jau top nākamais mūzikls — Jevgeņijs Oņegins. Tas būs pēc gada. Intervijā Sestdienai Lācis stāsta par to, kas, viņaprāt, notiek latviešu mūzikā, par savu ģimeni, savām fobijām un to, kāpēc viņam negribas atrasties skatuves priekšplānā.
Fragments no intervijas:
Kāpēc klasiskajā mūzikā, operā, izpildītājmākslā mēs patiešām esam izsitušies pasaules līmenī, bet popkultūrā nevaram?
Tā popmūzika... vispār ir tāda tukša d...šana. Tas ir šovs, tas ir pīārs, viss kaut kas. Bet mūzika... Nu kuru pasaulē var interesēt latviešu popmūzika? Ja vēl būtu kaut kas baigi atšķirīgs — kā Bjorkas piemērs Īslandē. Bet meinstrīmā mēs nekad netrāpīsim! Nesaprotu tos, kas vēl tur cenšas cerēt uz kaut ko. Un visi tie angļu stāri! Ja viņš tur dzīvo, visus interesē, kur viņš iet ēst, ar ko guļ. Ko dara kaut kādi latvieši, nevienu Anglijā neinteresē.
Lai būtu zvaigzne, jālien dzeltenajā presē?
Popmūzikā? Protams! Es jau Muzikālajā bankā nevērtēju to dziesmiņu, bet to, kas ir apkārt! Nesaku, ka tur nav talantīgu cilvēku, bet... Akadēmiskajā mūzikā ir skaidrāki spēles noteikumi. Bez pamatīgas bāzes vienkārši nevar. Opermākslā — ja tev ir potenciāls un tu trāpi uz pareiziem konkursiem un pareiziem cilvēkiem, ir daudz vieglāk, jo ir sistēma, kā tu sāc rotēt pa operteātriem. Katru vakaru izrāde, kādai zvaigznei tur jābūt, un tā viņi braukā. Bet popmūzikā tādas sistēmas nav — kādu trobeli pats vari uztaisīt, tas arī ir. Tādi kā Džastins Timberleiks jau no bērnības ir tajā nenormālajā biznesā, tīņa vecumā uzstājies stadionos. Parasts cilvēks šādu stresu un atbildību bez megaturbo zālēm nevar izturēt. Tāda Eimija Vainhausa netīšām tur ietrāpa, nodzeras un ― kirdik!
Tu esi tāds pozitīvais tēls. Saticīga ģimene. Cilvēks, uz kuru var paļauties...
Es nemāku ļauties bohēmai. Varbūt tas ir labi. Redzi — esmu noderīgs tiem, kas māk ļauties! Kad viņi kāpj uz skatuves, kādam tas viss jāsavāc. (Smejas). Es tiešām to jau uztveru kā savu darbu. Ne jau fiziski vai psiholoģiski, bet savākt visu muzikālo aizmuguri, lai solists var spīdēt priekšā, lai tas izskatās pēc priekšnesuma. Jo ko tad cilvēki māksliniekā apbrīno? To, ka viņš ir brīvs, ka nav tāds kā citi, varbūt viņi tur ierauga savu nepiepildīto sapni. Taču atraisītībai ir blakusefekti, ko skatītājs neredz.
Varbūt tu gūsti apmierinājumu tieši no apziņas, ka to solistu īstenībā esi uztaisījis tu?
Nuja! Tāpat kā režisors priecājas, ka uztaisījis izrādi, kaut arī pats uz skatuves neiet.
Visu interviju lasiet jaunākajā žurnālā Sestdiena!