Kovaļevska: Operdziedātājiem jābūt kā sporta zirgiem - skaistiem un gataviem

To visu var turpināt, jo katrs no mums zin, ka Garančas māte bija vadošā vokālā pedagoģe LMA, ka toreiz jau figurēja Luste, kas NEKO nespēja iemācīt nevienam, bet bija katastrofāli nepieciešams Karlsonam, jo bija gatavs "uz visu", tāpēc arī Kristīni Opolais neuzņēma LMA...,ka operā Maijai darba nebija pavisam noteikti u.t.t. Viņas pasaules mēroga karjeraun slava ir neapšaubāma, neatkarīgi vai te raksta, neraksta, runā, nerunā, apbalvo, neievēro u.t.t. Nelsona vecāki ir visiem zināmi mūziķi, kas parūpējas arī par vedeklu Kristīni Opolais. Maijas ģimenē nav zināmu vai nezināmu mūziķu. Fakts gan ir tas, Doma zāles pēdējā koncertā, kas bija pārpildīts līdz pēdējam, Maija dziedāja tik fantastiski, ka varbūt pat pārspēja savas konkurentes. Diemžēl šovasar Antoņenko koncerts Domā bija...pustukšs, bet viņa dziedātās latviešu komponistu dziesmas ir neaizmirstamas, jo ar tādu balsi un TIK muzikāli tās dziedāja vienīgi Zābers...

Par to, kāpēc Maija Kovaļevska nekad nedzied operā, ļaudi melš visu ko. Pašas Maijas Kovaļevskas oficiālā versija par LNO, ko viņa pateica preses konferencē 2005. gadā pirms devās skoloties pie leģendārās operdziedātājas un vienas no atzītākajām pedagoģēm pasaulē Mirellas Freni, bija šāda: ""Tas nenozīmē, ka man nekas nav piedāvāts, bija, piemēram, iespēja dziedāt Jenūfā, bet es atteicos," stāsta Maija Kovaļevska, "šai ziņā pilnībā paļaujos uz savas pedagoģes M. Freni viedokli, un viņa teica, ka manai balsij šādas nopietnas lomas pagaidām vēl nav piemērotas – vēl kāds gadiņš jāpastrādā. Pasaules praksē ir daudz piemēru, kad, pārāk ātri uzņemoties sarežģītas partijas, jauni operdziedātāji sabojā balsi un līdz ar to karjeru. Tas man lika atteikties, un te nav nekādu zemtekstu. Vienkārši situācija ir tāda, ka mūsu operas repertuārā šobrīd nav man piemērotu lomu, bet tas nenozīmē, ka es nedziedāšu nākamajā sezonā. Mans mērķis ir dziedāt Latvijā un veidot arī internacionālu karjeru."" (Vēl kāds gadiņš jāpamācās, 08.03.2005., Arno Jundze, NRA) Tiesa, pēc tam gan pāris reizes Maija vēl parādījās uz LNO skatuves: kā Liu Dž. Pučīni "Turandotā" un kā grāfiene tajā atbaidošajā bulgāru režisores Mocarta "Figaro kāzu" iestudējumā 2006. gadā, kurā laikam pilnīgi visiem personāžiem bija paredzēts gandrīz nemitīgi uz skatuves imitēt drātēšanos it īpaši dziedamo āriju laikā. Runā, ka Maijai esot bijis līgums dziedāt četrās "Figaro kāzu" izrādēs, bet viņa esot nodziedājusi tikai vienā (pirmizrādē) pašās sezonas beigās, jo pēc tam it kā esot saslimusi. Drīz pēc tam tajā pašā vasarā Maija Kovaļevska uzvarēja, iespējams, visprestižākajā starptautiskajā operdziedātāju konkursā Operalia un viņas karjera sāka virzīties uz priekšu galvu reibinošā ātrumā - sekoja triumfāla debija Mimi lomā "Bohēmā" Metropolitēna operā, piedāvājums dziedāt turpat Eiridīki, līgumi vēl uz citām lomām, debijas Vašingtonā, Sanfrancisko, Tokijā, Zalcburgas operas festivālā ar neiedomājami grūto Terēzas partiju H.Berlioza operā "Benvenuto Čellini", kura ar steigu bija jāapgūst, koncerts ar Bostonas simfonisko orķestri un Džeimsu Levainu pie diriģenta pults... Kas to lai zina, kāpēc patiesībā Maija tā arī nenodziedāja tās trīs pēc līguma vēl paredzētās "Figaro kāzu" izrādes LNO. Vai nu tāpēc, ka vairs nebija iespējams saskaņot kalendāru, jo jāpiekrīt, ka kopš 2006. gada vasaras viņa kļuva nesalīdzināmi aizņemtāka, nekā pirms tam, vai varbūt viņai tomēr bija principiāli iebildumi pret "Figaro kāzu" režisorisko traktējumu. Ļaunas mēles Jums teiks, ka LNO viņai it kā esot samaksājusi uz priekšu par šīm vēl nenodziedātajām izrādēm un naudu tā arī nekad nav dabūjusi atpakaļ... Lai nu kā, mēs nezinām, kas bija rakstīts līgumā. Domāju, ka mēs tā arī nekad neuzzināsim patiesību, bet skaidrs ir viens - kopš tās vienīgās "Figaro kāzu" izrādes grāfienes lomā Maija Kovaļevska nekad vairs nav dziedājusi LNO. Cik zināms, ir bijuši mēģinājumi no LNO puses viņu sarunāt kādai izrādei vai koncertam un viņa arī nesaka "nē", tikai atstāj virzīt visas lietas savai aģentūrai, kura tad arī LNO prasa tās pašas summas honorāros, kā tad, kad Maija dzied Metropolitēnā, Koventgārdenā, La Skalā vai Vīnes operā, kas, protams, ir dārgi. Tomēr nedomāju vis, ka tādus pašus honorārus ar aģentūras starpniecību Maija Kovaļevska prasa arī Dainim Kalnam par savu uzstāšanos Siguldas operas svētkos. Pagājušajā gadā Maija kopā ar ērģelnieci Ivetu Apkalnu sniedza labdarības koncertu Rīgas domā. Tātad tas nav ne strauji attstījies snobisms, ne šausmīga naudas kāre. Un, ja vien Maija tiešām pati gribētu dziedāt LNO, tad arī to darītu, apejot savu aģentūru un piedāvājot Latvijai piemērotākas cenas, kā to noteikti dara Aleksandrs Antoņenko, Marina Rebeka un Kristīne Opolais, kad dzied LNO. Tur ir kaut kas cits. Kas? Jūs drīzāk dzirdēsiet LNO un Žagara atbalstītāju viedokli, nekā pašas Maijas veidokli. Vienīgais, kurš par to ir izteicies no Maijas pozīcijām, ir Dainis Kalns, kuram gan ir zināma tendence sabiezināt krāsas un nosliece uz vispārākajām pakāpēm, lai par ko viņš nerunātu, tāpēc arī šeit uzmanīgi - pirms vēl bija sākusies Maijas starptautiskā karjera un neviens vēl nezināja, ka viņa kļūs par to, kas viņa ir tagad, Žagars viņai it kā esot teicis: "Ja nemāki padziedāt, tad varbūt vismaz iemācies spēlēt kādu mūzikas instrumentu". Tas ir zināms tikai Daiņa Kalna atstāstā, taču zinot Žagara zināšanas mūzikas jomā, šķiet caurcaurēm iespējami. Turklāt nevar nepamanīt arī to, ka Latvijas Radio 3 (Klasika) diezgan vēsi izturas pret Maiju un viņas panākumiem, ja salīdzinām ar Elīnu Garanču vai it īpaši Kristīni Opolais. Jā, ir intervijas un translācijas, taču Latvijas Radio nekad neko viņas sakarā, piemēram, nav izvirzījusi kā gada notikumu. Maija nekad pa visu šo laiku, kopš ir devusies dziedāt uz ārzemēm, nav pat bijusi nominēta Lielajai Mūzikas balvai. Jums šķiet pareizi, ka par vienu solokoncertu LNO vai uzstāšanos Dvoržāka operā "Nāra" Bavārijas operā (labi, labi, viņa tur tiešām bija ļoti spilgta) Kristīni Opolais ne tikai nominē, bet arī apbalvo ar Lielo Mūzikas balvu, bet Maijas panākumi Operalia konkursā (pirmā vieta - augstāk vairs nav kur), Zalcburgas festivālā ar pilnīgi ekstātiskām atsauksmēm ārvalstu presē utt. nav bijuši pat nominācijas vērti? Tur ir nepārprotami skaidra attieksme no Latvijas akadēmiskās mūzikas aprindu puses. Viņa gan tāda nav vienīgā - šķiet, ka arī Aleksandrs Antoņenko nav izpelnījies lielu ievērību šajā ziņā. Redzēsim, kā turpināsies Marinas Rebekas pieņemšana savējo pulciņā, jo viņa, kaut arī no Latvijas, tomēr mūzikas izglītību un karjeru ir guvusi un veidojusi pilnīgi ārpusē, bet ieradās šeit jau kā nopietnus panākumus guvusi dziedātāja. Lai nu kā, skaidrs ir viens, ka pasaules mērogā visi šie nosauktie mūsējie savu ir pierādījuši un turpina pierādīt, tāpēc tādas atzinības no Latvijas puses ir ne vairāk kā sirds sildīšanai un saiknes saglabāšanai ar Latviju.