Ar Putinu vienoties nav iespējams

Šoziem aprit 80 gadu kopš tā sauktā Ziemas kara, Somijas varonīgās cīņas pret Staļina mēģinājumu paplašināt sarkano impēriju, par ko Latvijā dažs labs tolaik teica: re, ka Baltijas valstis izvēlējušās labāku ceļu, piekrītot padomju karabāzu izvietošanai, jo izvairījušās no asinsizliešanas (Somijas armija karā zaudēja vairāk nekā 20 tūkstošus karavīru). Drīz vien izrādījās, ka izvēle tik laba tomēr nav bijusi, tomēr uz jautājumu, vai Baltijas valstīm bija jāpretojas līdzīgi Somijai, skaidras atbildes nav vēl šodien (skaidrs ir tikai tas, ka kādam, visticamāk jau, diktatoram, kurš uzņēmies atbildību par valsti, bija 1940. gadā jāveic simboliskais šāviens, nevis jāstāsta par "draudzīgās valsts karaspēku"). SestDiena izmantoja iespēju par tālaika notikumiem un iespējamām paralēlēm ar šodienu, kad Putina režīms palēnām nododas zemju savākšanai, lejot asinis Ukrainā un izdarot spiedienu uz Baltkrieviju, parunāt ar Krievijas varas nemīlēto publicistu, literatūrzinātnieku un vēsturnieku, daudzu grāmatu autoru Borisu Sokolovu.

Vai Latvijas, Lietuvas un Igaunijas situācija un rīcība 1939. gada nogalē ir salīdzināma ar Somijas situāciju un rīcību?

Savā grāmatā Правда и мифы Второй мировой (Mīti un patiesība par Otro pasaules karu), kura 2018. gadā iznāca Krievijā un tagad izdota arī Anglijā ar nosaukumu Myths and Legends of the Eastern Front, es tieši rakstu par to, kas notiktu, ja Baltijas valstis 1939. gada oktobrī būtu noraidījušas padomju ultimātu un atteikušās izvietot savā teritorijā padomju karabāzes. Kopumā es nonācu pie secinājuma, ka varbūtība būtu 50 pret 50. Proti, bija iespēja nosargāt neatkarību, un bija arī iespēja tikt okupētiem. Viss būtu atkarīgs no Padomju Savienības rīcības.

Tā kā tad trim Baltijas valstīm pievienotos Somija, kura tik un tā noraidīja padomju ultimātu, Staļinam rastos problēma: ar ko sākt? Vispirms iekarot Somiju vai Baltijas valstis? Ja Staļins izvēlētos vispirms sākt uzbrukumu Baltijas valstīm, tad, protams, izredžu nebūtu – Baltijas valstīm nebūtu laika mobilizācijai, ieroču iegūšanai kaut vai no tās pašas Somijas un tā tālāk. Domāju, ņemot vērā, cik plašā frontē Sarkanarmija varēja uzbrukt Baltijas valstīm, tās nebūtu izturējušas. Turklāt tām jau nebija arī nopietnu nocietinājumu.

Bet varēja būt arī otrs variants – ja Staļins nolemtu vispirms satriekt Somiju. Jau vēlāk, ņemot vērā padomju pieredzi Lielajā Tēvijas karā (1941–1945), pievērsu uzmanību tam, ka Staļins parasti deva priekšroku triecieniem pretiniekam pēc šāda principa – ar saviem galvenajiem spēkiem pa pretinieka galvenajiem spēkiem. Tātad viņš droši vien Somiju būtu uzskatījis par nopietnāku pretinieku nekā trīs Baltijas valstis, Somijai bija lielāka armija un arī kaut kāda kara rūpniecība. Tātad lielāka varbūtība būtu, ka Staļins vispirms uzbruktu Somijai. Rezultāts droši vien būtu tāds pats, kāds tas 1939. gada ziemā bija, bet pa šiem diviem trim mēnešiem Baltijas valstis pagūtu veikt mobilizāciju, iegūt kādu bruņojumu, izveidot aizsardzību, un tām būtu iespēja noturēties, jo vairāk tāpēc, ka sarkanarmijas galvenie spēki būtu sasaistīti Somijā un tos virzīt uzreiz pret Baltiju Staļins nevarētu, jo tad nāktos tos pārgrupēt no Somijas.

Tātad šajā otrajā variantā būtu iespēja saglabāt neatkarību un noslēgt kompromisa mieru ar Staļinu. Lai gan varbūt Baltijas valstis neizturētu arī otrajā variantā. 

Vai Baltijas valstu pretošanās gadījumā deportācijas nebūtu bijušas lielākas?

Nē, domāju, ka starpības nebūtu. Protams, būtu vairāk bojāgājušo karā – jebkurā variantā neatkarīgi no tā, vai uzbrukums notiktu pirms vai pēc kara ar Somiju.

Kāpēc Staļins neieņēma visu Somiju?

Tāpēc, ka viņam tam nepietika laika. Cik zinu, marta beigās pēc pāris nedēļām bija jāsākas pavasara šķīdonim. Tad vismaz līdz maijam, bet varbūt pat līdz jūnijam nekādu nopietnu karadarbību pret Somiju nevarētu veikt. Tātad Staļins, no vienas puses, nepaspēja sakaut somus līdz šķīdoņa sākumam – 13. martā somi vēl turēja Viborgas centru, un nevarēja izslēgt, ka viņi noturēsies vēl dažus mēnešus. Šo dažu mēnešu Staļinam nebija, jo viņš zināja, ka pavasarī, kaut kad maijā, vācieši sāks ģenerāluzbrukumu Francijai. Protams, Hitlers viņam to neziņoja, bet visas pazīmes liecināja, ka ģenerāluzbrukums tiek gatavots. Staļins cerēja, ka vērmahts uz kādu laiku iestrēgs Mažino līnijā un tad ar visu Sarkanarmijas spēku varēs dot tam dūrienu mugurā. Pie padomju–vācu demarkācijas līnijas Polijā bija palikušas tikai 12 vācu divīzijas. Virkne netiešu pazīmju liecināja, ka Staļins gatavojas iebrukt Vācijā un Polijā 1940. gada jūlijā. 

Taču Hitlers Franciju uzvarēja pārāk ātri. Tas nozīmēja, ka padomju uzbrukums demarkācijas līnijai ļoti ātri sastaps vērmahta galvenos spēkus, kuri tiks pārdislocēti no Francijas. Staļins uzbrukumu Hitleram atlika vēl uz gadu.

Vai Vācijai bija kāda loma palīdzībā Somijai?

Nē, Ziemas kara laikā Vācija Somijai nekādi nepalīdzēja.

Bet drīz pēc Ziemas kara?

Pēc Ziemas kara Vācijai zināma loma bija, kad 1940. gada novembrī notika Vjačeslava Molotova sarunas ar Joahimu fon Ribentropu un Hitleru Berlīnē. Molotovs prasīja Vācijas piekrišanu padomju plānam uzbrukt Somijai un to ātri okupēt. Taču Hitlers teica, ka viņš šobrīd nav ieinteresēts militārā konfliktā Baltijas jūras rajonā, lai netiktu traucēta dzelzs rūdas piegāde Vācijai no Zviedrijas. Viņš nedeva Staļinam sankciju Somijas pilnīgai okupācijai. 

Vācu militārās vienības uz Somiju netika nosūtītas?

Nē, tās tur parādījās tikai 1941. gadā. Dažas vācu daļas Somijas teritorijā bija jau brīdi pirms Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai.

Kad Ribentropa–Molotova pakts tika slēgts, ko Vācija saprata ar kādu teritoriju atvēlēšanu padomju interešu sfērai?

Iespēju pievienot šīs teritorijas Padomju Savienībai. Vācijas interešu sfērā atstāto Polijas daļu Vācija okupēja. Vai to tālāk turēt kā reiha daļu vai kā okupētu teritoriju, izlēma Vācija, bet interešu sfēra nozīmēja attiecīgās teritorijas valstiskuma likvidāciju un pievienošanu tādā vai citādā formā Vācijai, respektīvi, Padomju Savienībai.

Vai iespēju, ka visas trīs Baltijas valstis pretotos Padomju Savienības agresijai, stipri nereālu nepadarīja arī apstāklis, ka PSRS Lietuvai deva Viļņu?

No otras puses, tieši Lietuvā bija vislielākā opozīcija, prezidents Antans Smetona un armijas vadība bija pret ultimāta pieņemšanu.

Kāpēc Polija 1939. gadā paļāvās uz Anglijas un Francijas garantijām?

Uz ko vēl tad tā varētu paļauties?

Bet ja Polija būtu pieņēmusi Hitlera piedāvājumu?

Hitlera piedāvājums bija Polijai pašnāvniecisks.

Kāpēc?

Lūk, kāpēc – ja Polija pieņemtu Hitlera priekšlikumu attiecībā uz Dancigas koridoru, tā faktiski atteiktos no savienības ar Angliju un Franciju. Tādā gadījumā Polija faktiski kļūtu par Vācijas marioneti, un Vācija jebkurā brīdī varētu likvidēt Polijas neatkarību, tāpat kā tas bija noticis ar Čehoslovākiju. Poļi to saprata un tāpēc nepieņēma šādu variantu.

Vai Anglijas un Francijas garantijas izrādījās tādas, kādas poļi bija gaidījuši, vai arī viņi bija cerējuši uz ko vairāk?

Viņi cerēja, ka Anglija un Francija sāks pilna apjoma uzbrukumu Vācijai rietumu frontē. Ja Francijas ģenerāluzbrukums tiešām notiktu, vācieši nespētu sakoncentrēt vērmahta galvenos spēkus pret Poliju un tad poļiem būtu kādas cerības noturēties. 

Tātad problēma bija Francijas rīcībā?

Faktiski jā, jo iespēja uzbrukt vai aizsargāties rietumu frontē bija atkarīga no Francijas armijas kaujasspējas. Britu ekspedīcijas korpuss bija pārāk mazs. Jā, britu aviācija spēlēja lielu lomu, bet tikai ar aviāciju karu uzvarēt nebija iespējams.

Vai kādreiz tika izskatīta iespēja Vācijai karot nevis pret Lielbritāniju, bet kopā ar to?

Tāda varianta protagonisti bija Ribentrops, un it sevišķi Hermanis Gērings.

Bet britu pusē kurš? Karalis?

Ziniet, britu pusē nebija kaut cik nopietnu politiķu, kas atbalstītu šo ideju. Osvalds Moslijs bija margināls politiķis un kara sākumā tika internēts. Neviens nopietns britu politiķis, ieskaitot Nevilu Čemberlenu, tādai kapitulācijai Vācijai nepiekristu.

Kādā ziņā tā būtu kapitulācija?

Lieta tāda, ka karot kopā ar Vāciju pret Padomju Savienību nozīmētu padarīt sevi par atkarīgu no Vācijas žēlastības. Jo tādā gadījumā Vācijai zūd pēdējais nopietnais pretinieks kontinentā, un ko tad Anglija un Francija darīs ar spēkā pieņēmušos Vācijas vērmahtu? Rietumu sabiedrotie izvēlējās atbalstīt Padomju Savienību, nevis Vāciju tāpēc, ka Padomju Savienība visādā ziņā bija vājāka par Vāciju – gan ekonomiski, gan armijas sagatavotības ziņā. Padomju Savienība un Vācija bija Rietumu – Anglijas un Francijas – ienaidnieki, bet Hitlers tika uzskatīts par bīstamāku ienaidnieku. Tāpēc Rietumi rīkojās pēc principa "savienība ar vājāku ienaidnieku pret stiprāku".