Valsts prezidentam Egilam Levitam pēc dažiem gadiem būs jauni kaimiņi – Rīgas pils senajā daļā, kastelā, pēc vērienīgiem būvdarbiem savu mājvietu atgūs Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM). Šis būs tuvāko gadu vislielākais vēsturisko objektu būvniecības projekts Rīgā. "Vēsture šobrīd ir noslēpusies," atzīst Rīgas pils kastelas atjaunošanas būvprojekta vadošais arhitekts Reinis Liepiņš. "Nedomājam par Rīgas pili kā ēku vai māju, bet kā Vecrīgas publiskās telpas paplašinājumu. Kastelas pieci stāvi, īpaši otrā stāva galerija, ar pavisam nelielu izmaiņu palīdzību pārvērtīsies par atvērtām Vecrīgas ielām un mājām," ieskicē Liepiņš.
Stāstot par projekta nozīmīgumu sev kā arhitektam, Liepiņš gan ir pieticīgs – daudzi amata brāļi spētu tādu izveidot, viņš saka. Pilnsabiedrībai Rīgas pils kastelas projekts, ko veido MARK arhitekti un Sudraba arhitektūra, tikai izdevies uzvarēt 2014. gada sākumā izsludinātajā konkursā. Pils atjaunošana neesot izteikti māksliniecisks izaicinājums. Vissarežģītākās ir divas lietas: vēsturiskajā un masīvajā ēkā ievietot LNVM ekspozīcijai nepieciešamās tehnoloģijas un radīt viegluma sajūtu. "Lai nav šī vēstures pieminekļa smaguma," skaidro arhitekts. Tādēļ projekts paredz veidot gaišas un vieglas telpas. "Šo viegluma ideju nedrīkstam pazaudēt. Ir jārekonstruē, lai sabiedrībai patīk gan Latvijā, gan ārpus tās," turpina Liepiņš, kuram vēsturisko un mūsdienīgo veiksmīgi izdevies savienot arī nesen atklātajā Hanzas peronā. Viņa un Valsts nekustamo īpašumu (VNĪ) pārstāvju pavadībā SestDienai ir unikāla iespēja izstaigāt nelielu daļu atjaunojamo pils telpu.
Vēsture iebūvēta sienās
Rīgas pils savas vēsturiskās daudzslāņainības un saglabātības dēļ ir viens no visievērojamākajiem kultūras pieminekļiem visā Latvijā. Pirmā pils celta jau 14. gadsimta sākumā, taču gadsimtu gaitā tā tikusi gan būvēta no jauna, gan vairākkārt pārbūvēta. "Te 500 gadu laikā ir notikušas apmēram simt lielāka vai mazāka apmēra pārbūvju, kas veido Latvijas vēsturi. Latvijas vēsture ir iebūvēta šeit – pils sienās," norāda arhitekts.
Seno pili uz rīdzinieku un Teitoņu ordeņa konflikta rezultātā nopostītās, 1330. gadā celtās pils pamatiem pabeidza būvēt 1515. gadā. Pēc pāris gadsimtiem uzbūvēti vēl vairāki stāvi. Pagrabā joprojām var redzēt pirmās pils pamatus. Pirms diviem gadiem, izpētot Horna bastionu, arheologi atraduši apstiprinājumu vēsturiskajām teorijām – proti, ka zem Rīgas pils atrodas arī pilsētas aizsargmūris, datēts ar 1220. gadu. Apjomīgā izpēte pils pagrabstāvos pabeigta šovasar, un patlaban top noslēguma ziņojums.
Vaicāts par vēl citiem vērtīgiem atradumiem, Liepiņš stāsta, ka pilij bijuši divi manteļskursteņi un abi ir daļēji saglabājušies. Viens bija pils alus brūzī, bet otrs – virtuvē. Divus metrus zem zemes vienā no manteļskursteņiem atrasts pavarda pamats. Savukārt dienvidu korpusa pagrabā pie Daugavas atsedzās nelielas 14. gadsimta palīgēkas pamati. Par vērtīgu atradumu jāuzskata arī holandiešu flīžu paliekas un krāsns podiņi, starp kuriem viszīmīgākais ir 1607. gada modelis ar Dieva jēra jeb Agnus Dei atveidu, tas ir trešais šāds Latvijā atrastais eksemplārs. Liepiņš uzsver, ka arheoloģiskā izpēte, kas pilī norisinājusies pēdējos divus gadus, devusi jaunu un nozīmīgu vēsturisku informāciju ne vien par pašu pili, bet arī Rīgas vēsturi. Turklāt izpētes rezultātā ir būtiski samazinājušies iespējamie papildu izmaksu riski, kas varētu rasties, sākot ēkas rekonstrukciju.
Taps pilsēta
Senā pils ir kvadrātveida būve ar četriem torņiem stūros. Plānojuma un vēlāko priekšpils piebūvju dēļ tai vienmēr ir bijis noslēgts raksturs, un no ārpuses pat nav nojaušams, cik plašas un skaistas telpas ar velvēm, seniem akmeņu mūriem un vēsturiskām detaļām tā sevī glabā. Ieejot pagalmā, skatam paveras viena no vērtībām, par kuru daudzi nemaz nezina, proti, klasicisma galerija. Taču ēka pašlaik ir kā liels labirints, jo pilī nav kāpņu, kas savienotu visus stāvus. Tādēļ viens no atjaunošanas projekta uzdevumiem ir telpiski atvērt pili un padarīt to pieejamu sabiedrībai. Lai to izdarītu, pagalmā būs neliela jaunbūve – stiklots kāpņu apjoms, kas savienos pagrabu ar pirmo stāvu un pirmo ar otro stāvu. Tādā veidā pagalmu varēs apiet pa galeriju – tā būšot kā pilsētas daļa ar ielām un mājām, vīziju ieskicē arhitekts.
Viena no LNVM vēlmēm, kuru neizdosies īstenot ierobežotā finansējuma dēļ, ir mainīgo ekspozīciju zāles izveide zem bruģētā pils pagalma. Tā bija iecerēta kā 650 kvadrātmetru plaša telpa ar dzelzsbetona struktūru un arkādi pa perimetru. "Ir tādas lietas, kas šobrīd nav paceļamas," atzīst Liepiņš un piebilst, ka būvprojekts veidots tā, lai šo ideju varētu realizēt nākotnē.
Taču būs citi jaunumi. Tā kā pilsētas notekūdeņi atstāj nelabvēlīgu iespaidu uz pils mūriem, ārpusē plānots veidot tādu pašu norakumu kā Doma baznīcai, kas tur veidots līdzīgu iemeslu dēļ. Jāpiebilst, ka pagraba sienas ir 3,3 metrus biezas un pamatu atsegums ir vislabākais līdzeklis sienu saglabāšanai. Tas nozīmē, ka pēc rekonstrukcijas būs redzams pils sākotnējais lielums un būs nodrošināta piekļuve cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Turklāt norakums atsegs bijušās šaujamlūkas kas arī ir oriģinālais pils pirmais stāvs. Ieeja pils pagalmā būšot pāri tiltiņam.
Savukārt pils priekšpusē ar skatu uz Daugavu līdztekus muzeja krājumā esošajiem vērtīgajiem lielgabaliem, kuri pašlaik dus tikko pabeigtajās noliktavās Pulka ielā, būs āra terase pils kafejnīcai, šeit padomju gados atradās leģendārā kafejnīca Kārlis.
Asfalta un cementa ielāpi
"Cements ir problēma," atzīst arhitekts Liepiņš. Restauratoriem būs jātiek galā ar tā labojumiem pils mūros – tie būs jāņem nost un jāliek autentisks kaļķa apmetums. Savulaik cements bija moderns materiāls, taču tad vēl speciālisti nezināja, ka tas vada ūdeni un reaģē ar vēsturiskajiem materiāliem, tos sagraujot. Tieši vislabāko materiālu lietošana un restaurācijas profesionāļu ieguldītais darbs to pareizā izmantošanā veido ievērojamu daļu būvniecības izmaksu.
Kā inovatīvs restaurācijas materiāls 20. gadsimta sākumā izmantots arī asfalts. "Šis ir oriģinālais 1938. gada asfalts," uz melnu segumu otrā stāva galerijas grīdā rāda Liepiņš. Jāpiebilst, ka 1938. gads ir zīmīgs ar to, ka togad tika pabeigta Rīgas pils rekonstrukcija. Asfalts gan nekādu ļaunumu oriģinālajai akmens plātņu grīdai nav nodarījis, un tā struktūra atšķiras no mūsdienās izmantotā asfalta – tagad tas esot stingrāks.
Sienās ir saliktas plaisu novērošanas markas, kas palīdz kontrolēt nobīdes. Viszīmīgākās izmaiņas fiksētas tornim, taču citviet lielu kustību nav. "Plaisas ir intensīvas un skaistas," rāda arhitekts un aizved arī, kā viņš pats saka, līdz vislielākajai plaisai Latvijā. Proti, Daugavas gātes ārsiena ir izkļāvusies uz āru, kam nebija zināms iemesls. Pateicoties modernajām skenēšanas ierīcēm, kopā ar speciālistiem no Itālijas pērn šajā sienā atrasts aptuveni pusotru metru liels caurums – izrādās, tur kādreiz bijušas kāpnītes, bet tagad ir izgruvums.
Neticams skats
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 18.-24.oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!