Kāda tad ir mana recepte dinamiskai un iespaidu pilnai ikdienai? Piecelties no biroja krēsla, dīvāna vai citas ērti iesēdētas komforta zonas un vienam vai kopā ar ģimeni un domubiedriem doties piedzīvojumos tur, ārā, mīļajā mammas dabas klēpī. Mums Latvijā ir tik daudz pārsteidzoša, ko redzēt, atklāt un izbaudīt – visos gadalaikos!
Pēdējās piecgades laikā dzimteni esmu nopēdojusi krustu šķērsu. Toreiz uzlecošā pārgājienu kustība joprojām stabili notur savas pozīcijas un pat negrasās iziet no modes. Tas nozīmē tikai vienu – latvietim izsenis tik tuvās attiecības ar dabu nu ir atdzimušas kā dzīvesveids un nogruntējušās uz palikšanu. Jā, es dodos dabā katru nedēļas nogali. Jā, tas ir bieži. Nē, neapnīk. Sasodīti interesanti taču! Pateicoties ceļā satiktajiem ļaudīm, izrunātajām dzīvēm, iekurtajiem ugunskuriem, izdziedātajām dziesmām, sagaidītajiem saullēktiem un pavadītajiem saulrietiem, mērotajiem kilometriem, ieraktajiem stabiņiem, apmeklētajiem nostūriem un atklātajām pērlēm, zemē iemītajām bēdām un svaigā gaisā rastajam priekam, piedzimušajām atziņām un draudzībām, jā, arī uzberztajām tulznām un nodilušajiem septiņjūdžu zābakiem, es jūtos dzīva. Pārgājieni mani ir rūdījuši, stiprinājuši, sazemējuši, uzlādējuši, likuši atvērt acis, devuši iedvesmu, brīvību un jaunu elpu.
Arī aizvadītais gads nav bijis izņēmums – tas man ir pagājis īpaši spēcīgā pārgājienu zīmē. 60 reižu gadā jeb piecas reizes mēnesī apkārt klaiņojot, piedzīvotie iespaidi sakrājušies tik raibi kā vecmammas adītās zeķes. Pērnā gada pārgājienos esmu vingrojusi kopā ar Renāru Kauperu un modusies Uģa Prauliņa viesistabā, pa pliko peldējusies Kolkā un Mangaļsalā, no smiekliem vārtījusies pa zemi Spoku pilsētā, ampelējusies ar Suitu sievām, staigājusi pa nesprāgušiem lādiņiem Kurzemes katlā, noturēta par ubagotāju Aglonas bazilikas pievārtē, spējusi paskriet uz autobusu pēc 22 stundās noietiem 70 kilometriem un bildējoties gandrīz nogājusi pa burbuli uz peldošas salas purvā.
Visu rakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!