Ražots Ķīnai

Iespējams, nebūšu vienīgā, kuru vēl pirms pāris gadiem mulsināja, kā Ridlija Skota filmā Marsietis / The Martian (2015) tieši Ķīnas Nacionālas kosmosa administrācijas darbinieki kolektīvā solidaritātē izglāba Meta Deimona atveidoto astronautu Marku Votniju no vientuļās dzīves uz Marsa. Tikpat savādas šķita pludmales ainas tā sauktajā žokļu jeb haizivju filmu žanra darbā

Megalodons / The Meg (2018), kurā kādā Ķīnas atpūtnieku bāzē viss kā Rietumos un Džeisona Steitema varonim vairākkārt tika atkārtots, ka cienīgi jāizturas pret viņam līdzās esošo "ķīniešu miljardieri". Tomēr šīs Ķīnas paštēlu konstruējošās detaļas top skaidrākas, ņemot vērā faktu, ka Ķīnas kino tirgus ir otrs visvairāk pelnošais pasaulē – pērn 8,87 miljardi ASV dolāru kinobiļešu ieņēmumos –, to šobrīd izkonkurē tikai Amerikas Savienotās Valstis (ASV) ar 11,90 miljardiem. Pirms pāris gadiem tika lēsts, ka 2018. gadā Ķīna ieņēmumos apsteigs ASV un kļūs par visietekmīgāko spēlētāju, savukārt 2023. gadā tirgus rādītāji dubultosies. Tomēr arvien pragmatiskākais pieaugums ar 9% izaugumu pērn vedina šo hipotēzi atlikt uz visai tuvu nākotni.

Kopš 1981. gada vairāk nekā miljards Ķīnas iedzīvotāju bauda tādu dzīvesveidu, kāds pirms pāris desmitgadēm nebūtu bijis iedomājams. Ķīnas kino tirgus dominancei, protams, ir tieša sasaiste ar ekonomikas attīstības rādītājiem – salīdzinājumam: vēl 2012. gadā vairāk nekā pusi, proti, 54 procentus, no 1,35 miljardiem iedzīvotāju veidoja vidusšķira. Prognoze 2022. gadā – 76% no iedzīvotājiem piederēs vidusšķirai vai turīgajai vidusšķirai. Tas būtiski palielinājis (un vēl palielinās) patēriņu pēc kino kā izklaides, tostarp filmu ražošanas apjomus (2018. gadā Ķīna producējusi 1082 (!) filmas). Ķīna arīdzan kļuvusi par visblīvāko kinoteātru tīklu pasaulē – saskaņā ar izdevuma Variety informāciju pērn tika atklāti 9303 jauni kinoekrāni, kas valstī kopā veido 60 079 ekrānus. Holivuda šeit redz tirgus perspektīvu, tāpēc pāriet no apsūbējušā uzstādījuma "ražots Ķīnā" uz to, ka filma mērķtiecīgi "ražota Ķīnai". Tieši tamdēļ daudzas pēdējo gadu visvairāk pelnošās Holivudas filmas top kā kopprodukcijas vai tā sauktās Ķīnas kvotu filmas – Ķīnas skatītāji nereti veido pat trešdaļu no globālajiem ieņēmumiem.

Kapitālisma seja

Ķīnas Komunistiskās partijas, izklaides importa cenzūras un ideoloģiskās nostādnes dēļ ārzemju filmām iekļūt peļņu sološajā Ķīnas tirgū ir visai komplicēti. Tas ir teju tikpat piņķerīgi kā Džakomo Pučīni operas varones ķīniešu princeses Turandotas preciniekiem trīs uzdoto mīklu atminēšana. Proti, jebkura kinofilma vai audiovizuāls darinājums tajā nevar nonākt, jo Ķīnas Tautas Republikas Radio, filmu un televīzijas administrācija pieļauj tikai limitētu skaitu filmu, kuras nedeformē priekšstatus par Ķīnas vēsturi, Komunistisko partiju vai nemazina Ķīnas pievilcību citvalstu acīs.

Pirms Ķīnas kino tirgus reformām 90. gadu vidū varēja tikt izrādītas tikai pāris ārzemju filmas – līdzās komunisma un Ķīnas tradicionālo vērtību cildinošiem darbiem tika izrādītas tādas Holivudas filmas, kuras nav ideoloģiski kalibrētas vai kuras iespējams elastīgi interpretēt atbilstoši Ķīnas Komunistiskās partijas ideāliem. Tādēļ Ķīnā līdzās pašmāju kino darbiem, Honkongas romantiskajām komēdijām un Austrumu cīņas mākslas un goda kodeksa drāmām tika izrādīts nepretenciozais mīlas stāsts Romas brīvdienas / Roman Holiday (1953) un Stenlija Kubrika vēsturiskā drāma Spartaks / Spartacus (1960), kas ļaujas ideoloģiskajam trafaretam – viena vīra kā darba šķiras pārstāvja vēršanās pret impēriju kā status quo. Tomēr laika gaitā skatāmproduktu ierobežojumi un limitēšana radīja stagnāciju, vēlāk arī kritumu kino patēriņā. Kā apkopojis Vox, 1979. gadā Ķīnā tika pārdoti 23,9 miljardi kinobiļešu, bet 1993. gadā tie bijuši 9,5 miljardi.