DŽOKERS. NEPRĀTS DIVIEM/ JOKER: FOLIE À DEUX
REŽ. TODS FILIPSS
★★★★
Režisors Tods Filipss un viņa komanda ar aktieri Vākīnu Fīniksu priekšgalā, piepulcējot talantīgo Lēdiju Gāgu, atgriežas pie tā paša sižeta pavediena, kas meistarīgi tika savērpts 2019. gadā tapušajā Džokerā/The Jokers. Pirmā daļa, kurai sākotnēji nebija plānots turpinājums, tajā pašā Venēcijā ieguva Zelta lauvas godalgu, kļuva par neticamu kases veiksmi, atgrieza ticību "sistēmas autoriem" Holivudā, ieguva 11 Oskara balvas nomināciju, tostarp arī labākā aktiera statueti Fīniksam, un drosmīgi nostājās uz sava sabiedrības vārīgos punktus rādošā un estētiski brutālā, bet ne bezsirdīgā ceļa.
Ja aplūko Džokeru kā popkultūras fenomenu, viņš ir šekspīrisks, cinisks un lirisks komiksa varonis, kuram kompulsivitāte ir viena no personības šķautnēm. Filipss, kurš iepriekš bija niekojies ar Holivudas atraugu komēdijām un triloģiju Paģiras/The Hangover (2009–2013), piepeši atrada sevi Džokera komiksu mantojumā kā autoru, kurā nedaudz var atpazīt arī Mārtinu Skorsēzi un viņa Komēdijas karali/The King of Comedy (1982), Frenka Sinatras aizlauzto smeldzi un labi daudz sociālo un politisko zemtekstu. Izdēdējušais, sejā iekritušais un neparedzamais Fīniksa atveidotais Džokers jeb Arturs kļuva par sabiedrības svēto mocekli – pašam to neapzinoties, gan filmā, gan arī otrpus ekrānam viņš pārtapa par pretrunu simbolu, radniecīgu Trevisam Biklam no Taksista/Taxi Driver (1976). Džokera turpinājums Neprāts diviem sākas tur, kur tas ir beidzies, – Arturs ir pastrādājis noziegumus, un ir jāseko sodam. Un ceļā uz to viņš sastop savu cienītāju – šoreiz sievieti.
Neprāts diviem risina fantāzijas un pasaules, kas ir "mūsu galvā", paradoksus, aplūkojot mīlasstāstu un atkarību starp Arturu un Gāgas Arli Kīnu. Džokeru/Arturu mēs jau pazīstam kā sabiedrības pazemotu cilvēku un nerealizējušos stāvizrāžu komiķi, kurš caur aizvainojumu un atriebību kļūst par lielpilsētas Gotemas mesiju. Pēc vairākām slepkavībām, tostarp televīzijas personības Marija Frenklina (Roberts De Niro) nošaušanas tiešajā ēterā, viņš ir cietumā un gaida tiesu. Te Filipss, kurš ir viens no otrās daļas scenārija līdzautoriem, ir piesardzīgāks un atkal noliek viņu tuvāk skatītāja realitātei: katrai rīcībai ir sekas. Tomēr Džokera sastapšanās kora nodarbībā cietumā ar Lī (Gāga), kura spoguļo savu aizrautību ar viņa tēlu presē un slavu, liek galvenajam varonim grimt arvien dziļāk mūzikas terapijā un iztēloties duetus ar jauno mīļoto. Atturība vardarbības glorificēšanā, kas raksturīga tieši Neprātam diviem, jaušama jau filmas uvertīrā – asprātīgā sižeta pārstāstā, atsaucoties uz Looney Tunes animācijām.
Te gan jāsaka, ka viss, ko esat lasījuši par šo filmu, ir nedaudz pārspīlēts – pat tas, ka Gāgas potenciāls netiek izmantots. Otrās daļas sižets ir liesāks par pirmo, un to burtiski apstādina daudzi muzikālie numuri un dziesmu revijas, kuros savu hameleonisko talantu apliecina Gāga. Var teikt, ka tas ir drošs eksperiments ar Holivudas vēsturi un globālo apsēstību ar ļaundariem. Tā ir filma, kas apzinās populārās kultūras ietekmi un nevēlas riskēt ar tēmu ekspluatāciju, grafiskumu un ļaundarības kultu. Ir pagājuši pieci gadi kopš pirmās daļas, un mēs esam pārtērējuši komiksu ekranizācijas, rit karš, mentālā veselība ir tikpat svarīga, cik fiziskā, un uz metodes aktierspēli, aktieriem dzīvojot tēlā ārpus kadra, mēs lūkojamies ar krietni kritiskāku skatu.
Kino iesaka Dārta Ceriņa
Kino izlase
MEGAPOLE/MEGALOPOLIS (2024) ★★
Starp ģenialitāti un karjeras fiasko – tā pēc politiskās satīras pirmizrādes Kannās dēvēja Holivudas autorkino klasiķa Frānsisa Forda Kopolas (Krusttēva/The Godfather (1972-1990) triloģija u. c.) pašfinansēto eposu par Jauno Romu, kas atgādina Betmena un Robina/Batman & Robin (1997) neveiklumu. Viena no gada polarizējošākajām filmām, kurā ir žēl neizmantotās iespējas.
BOLERO (2024) ★★★
Šī nav ekrāna biogrāfija par komponistu Morisu Ravēlu (1875–1937), kuru ar elegantu manierismu atveido Rafaels Persona, bet gan par viņa kompozīciju Bolero, kuru esam dzirdējuši teju visur. Režisore Anna Fontēna (Koko līdz Šanelei/Coco before Chanel (2009)), pieredzējusi vēsturisko biogrāfiju meistare, visu šajā filmā dara pareizi, ar gaumi un ieinteresētību. Klasisks kino ar taisnu muguru.
MĪLESTĪBA, MELI UN ASINIS/LOVE LIES BLEEDING (2024) ★★★
Britu jaunā režisore Roza Glāsa (šausmu kulta darbs Svētā Moda/Saint Maud (2019)) ar šo darbu skatītājus ieved 80. gadu izskaņas faktūrās, skaņās, ķermeņa kulta zenītā un B filmas draivā. Divas dumpinieces un mīlētājas (Kristena Stjuarte un Keitija O’Braiena) pārtop par laikmetīgākām Telmu un Luīzi. Mīnuss – abu kaislīgā dēka un tās vizualizācija ir kaitinoši pašmērķīga.