Vējonim šī ir astotā valdība un viņš bijis ministrs gandrīz deviņus gadus, kas esot arī ministrēšanu rekords. Bijis gana populārs, bet ne pārāk pamanāms. Varbūt tāpēc tik ilgi noturējās, ka, līdzīgi citam "mūžzaļajam ministram" Indulim Emsim, nelēca uz ecēšām, netracināja sabiedrību un arī pie mikrofoniem nelauzās, kas mazina iespēju pateikt kaut ko lieku.
Publicitāte Vējonim nešķita svarīga pat tad, kad viņš vadīja arī Zaļo un zemnieku savienību. To dažs varbūt uzzināja tikai pēc tam, kad viņš, acīmredzami apvainojies, no šī amata aizgāja drīz pēc Valsts prezidenta vēlēšanām 2011.gada vasarā. Toreiz runāja, ka Vējonim devuši cerības kļūt par prezidentu, bet Rīgas pilī nonāca Andris Bērziņš. Kādam šķitis, ka Vējonis vēl līdz amatam nav izaudzis, bet tā skaidri neviens nav uzdrošinājies to pateikt. Arī apvienībā ietekmīgā Aivara Lemberga ieredzēto politiķu vidū viņš nebija.
Vējonis pats to skaidro vienkāršāk — ZZS vadība mainās ik pēc gada, un šis termiņš jau bijis pārsniegts. Viņš vēl piebilst: "Es jau netiku oficiāli virzīts par prezidenta kandidātu. Kā beigās izrādījās, no ZZS tika virzīts Bērziņa kungs. Viņu ievēlēja, un ar to arī viss tas pasākums beidzās."
Raimonda Vējoņa biogrāfijā ir kāds fakts, kas iepriekš nebija īsti pamanīts - viņš ir dzimis Krievijā. Politiķa māte ir krieviete, bet ģimene dzīvoja Latvijā - mamma bija tikai aizbraukusi apciemot tēvu, kurš dienēja Krievijā, bet Latvijā jau atgriezusies ar dēlu. Bērnību un skolas gadus Vējonis pavadīja Madonas rajona Sarkaņos, un jau no 1.klases mācījās būt patstāvīgs. Katru dienu cauri mežam un garām kapiem gājis pāris kilometrus kājām uz autobusu, lai brauktu uz Madonas 1.vidusskolu. Joprojām atceroties satiksmes autobusa atiešanas laiku pulksten 8.20 un atmin, kā klaiņojošu suņu vietā saskatījis vilku gailējošās acis.
Kad Vējoņa studijas Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē 80.gadu otrajā pusē tuvojās beigām, Madonā veidojās reģionālā dabas aizsardzības komiteja un viņš atgriezās savu skolas gadu pilsētā. Latvijas Zaļajā partijā 1990.gadā esot iestājies bez īpaša uzaicinājuma. Uzrakstīja iesniegumu, noskaidroja, kur ir partijas birojs, un pieteicās, jo līdz ar atmodas atnākšanu bija iesaistījies zaļo aktivitātēs. Vēlāk Vējoni uzaicināja par direktoru uz Lielrīgas vides pārvaldi.
Kļūšana par aizsardzības ministru ir gandrīz vai pirmais radikālais pagrieziens viņa dzīvē pēc ilgā vides ministra, vēlāk vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra amatā aizvadītā laika. Pēc diviem opozīcijā laiskāk pavadītiem gadiem Raimonds Vējonis atzīst - par to, kas notiek Aizsardzības ministrijā, tā īsti sācis interesēties dažas dienas pirms valdības apstiprināšanas. Gribējis atgriezties Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM), bet to neviens Zaļo un zemnieku savienībai negribēja dot. Vējonis Saeimā vadīja Nacionālā attīstības plāna īstenošanas uzraudzības apakškomisiju, kuru 2011.gada nogalē Vienotība viņam kā vienīgajam no zaļzemniekiem ar zināmu piepūli atkaroja no Reformu partijas.
"Ja dosiet mums Vējoni, tad dabūsiet Aizsardzības ministriju," tā zaļajiem esot teikuši Vienotības pārstāvji. Pēc valdības apstiprināšanas pirmo apsveikumu Vējonis saņēma no bijušā Gruzijas kolēģa Ramaza Nikolašvili, ar kuru labi pazīstams ir arī Vienotības frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis. Runāja, ka Zaķis apsolījis Nikolašvili, ka uztaisīs Vējoni atkal par ministru.
Visticamāk, Vējonis neko radikāli nemainīs ministrijā. Un ne tikai tāpēc, ka viņam nav tādu zināšanu šajā jomā, lai to izdarītu - viņš arī iepriekšējā darbā nebija radis daudz jaukties ierēdņu darbā un uzticējās ministrijas cilvēkiem.
Visu rakstu par Raimondu Vējoni lasiet žurnāla Sestdiena 21.-27.februāra numurā!