gadā Kārli Vērdiņu, tobrīd izdevušu tikai savu pirmo grāmatiņu Ledlauži, raksturoja cits dzejnieks un atdzejotājs Māris Salējs, pieskaitīdams viņu tādiem lieliskiem stila meistariem latviešu dzejā kā Eriks Ādamsons, Valdis Grēviņš, Jānis Rokpelnis un Māris Melgalvs. Turpat Salējs arī piebilda: tagad no paša autora atkarīgs, vai tas pieņemsies spožumā vai, izsmēlis savas rezerves, nodzisīs.
Desmit gadus pēc šā vaicājuma Vērdiņš ir izdevis jau četrus dzejas krājumus un dzejoļgrāmatu bērniem Burtiņu zupa un ieguvis arī starptautisku ievērību: viņa dzejolis Come To Me (Ievas Lešinskas angļu atdzejojumā) nupat, 20.jūlijā, Londonā South Bank Centre tika lasīts kā viens no 50 labākajiem mīlas dzejoļiem (līdzās tādu autoru darbiem kā Mārgaretas Atvudas Variations on the Word Love un Teda Hjūza Lovesong). Kapitālistisko ikdienu Vērdiņš vada kā literatūrpētnieks (viņš ir viens no LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pērn izdotās grāmatas Mūsdienu literatūras teorijas sastādītājiem un tās nodaļu Marksisms un Zilo teorija autors), uz pieredzi paļaujas vairāk nekā uz estētiskajām programmām un apgalvo, ka šodien dzejnieks un alkoholiķis vairs nav sinonīmi, bet bez bohēmas iztikt tomēr nav iespējams.
Tu esi viens no pasaules 50 laimīgākajiem cilvēkiem, jo vai var būt lielāks gandarījums kā laba mīlestības dzejoļa uzrakstīšana?
Tas dzejolis ir uzrakstīts pirms desmit gadiem.
Un izvēlēts kā viens no visu laiku labākajiem?
Nē, no pēdējos 50 gados uzrakstītajiem. Citādi jau būtu ļoti smaga konkurence. Bet arī mums neviens neliedz uzrīkot dzejas lasījumu un pateikt, ka lasītais ir vislabākais, kas vien jebkad sarakstīts. Tikai, kad to pasaka Anglijā, visiem uzreiz liekas, ka tas ir daudz svarīgāk.
Kad tu ej lasīt savus pantus, vai dari to ar domu, ka klausītājiem celsi priekšā vislabāko, ko vien iespējams sarakstīt?
Nekad tā neesmu domājis. Ko vispār nozīmē "labākais"?
Uzrakstīts tā, kā citi nevar.
Nu, bet citi var citādi! Neizjūtu citus dzejniekus kā konkurentus. Priecājos par viņiem, esmu laimīgs, kad viņiem iznāk labas grāmatas un ka es esmu bijis redaktors vairākiem, manuprāt, brīnišķīgiem dzejas krājumiem un darba procesā centies palīdzēt šiem autoriem izcelt to, kas viņu dzejā ir raksturīgs un interesants. Dzejas spēks ir daudzveidībā. Ja tu dzīvo dziļā izolācijā, kad nevienu nepazīsti un kaut ko savā nodabā raksti, tad tev varbūt liekas, ka tas, ko tu raksti, visticamāk, ir ģeniāli. Bet, tiklīdz tu esi sabiedrībā, tā jau skaties, kas apkārt notiek, un par to domā.
Cik būtiska ir dzejas daļa tavā dzīvē?
Jaunībā tā man bija ļoti būtiska, ļoti daudz ko nozīmēja, un es apzināti vai nepazināti, bet mērķtiecīgi gāju uz to, lai rakstītu dzejoļus. Varbūt agrāk man bija izteiktāka programma, ko vēlos. Pirmajā grāmatā varbūt ir vairāk 80.gadu dzejas ietekme ar tām ironiskajām četrrindītēm, kādas jūs toreiz jau visi tik burvīgi rakstījāt. Pēc tam, sākot rakstīt Biezpienu ar krējumu, man tās četrrindītes jau bija apnikušas, gribējās izkļūt ārā no tām, vairāk verlibrā. Savukārt grāmatā Es bija vairāk stilizācijas, parodijas, dzejoļi prozā — bija kāda estētiskā programma, kuru vairāk vai mazāk apzināti centos realizēt. Šobrīd tas ir daudz sarežģītāk, jo man nav šādas estētiskās programmas, es vienkārši ļauju, lai dzīves pieredze nosaka to, kas tur sanāk.
Lai pieredze saka priekšā?
Jā, jo jaunībā nav pieredzes, nav tik daudz reālu notikumu bijis, tāpēc dzejoļi sanāk simboliski, sevī ievilkušies. Piemēram, kad iznāca grāmata Ledlauži, aizvedu to Mārim Melgalvam. Sēdējām viņa iecienītajā Bulduru gaģjušņikā Bāka, dzērām alu, un Melgalvs saviem draugiem pudeles brāļiem lielījās, ka viņa čomam iznākusi grāmata Ledlauži. Tad viens vecs jūras vilks man bargi prasīja: "Vai tu vispār īstu ledlauzi savā mūžā esi redzējis?" Nokaunējos un teicu, ka neesmu.
Tagad mani arvien mazāk interesē kaut ko izdomāt. Interesanti ir likt dzejoļos savu pieredzi kaut kādās mainītās formās.
Vai tā tu nepāriesi uz prozu? Labam dzejniekam jau nav ilgi jādzīvo.
Es arī negribētu līdz sirmam vecumam ar to dzeju pārāk mocīties... Bet, lai rakstītu prozu, vajag laiku. Nesaprotu, kā vispār latviešu mūsdienu prozaiķi var rakstīt, jo tas tomēr ir diezgan slikti apmaksāts un ļoti darbietilpīgs darbs. Mākslas radīšana jebkurā gadījumā notiek uz kaut kā vai uz kāda rēķina. Vai nu tu dzīvo pie mammas, pārtiec no viņas pensijas un radi savu mākslu, vai tev ir bagāts vīrs vai sieva, vai kaut kādi mecenāti, vai gali. Nevar jau to atpelnīt nekad.
Kuri ir tie uzvārdi latviešu literatūrā, kuru darbus tu nelaid garām neizlasītus?
Labu dzeju atrast ir vieglāk, gandrīz katrā Latvju Tekstu numurā ir foršas dzejas kopas vai atsevišķi dzejoļi. Prozā situācija ir švakāka, kas arī ir saprotams, — nav atbilstošu sociālekonomisku apstākļu, lai prozistu kategorija varētu pastāvēt. No otras puses, negribu vainot valsti. Ja mēs redzētu, ka debitē daudzi spoži prozaiķi, kuri pēc pirmās grāmatas ir spiesti aiziet pazudinošajā maizes darbā un viņu radošais mūžs tiek samalts pīšļos, tad varētu par viņiem raudāt. Bet cik tad ir tādu talantīgu prozaiķu, kas piedzīvo šo sūro likteni? Kam ir tas krampis, tie arī cīnās uz priekšu.
Vai literatūras loma pasaulē ir mainījusies?
Jā. Tagadējās paaudzes lasa arvien mazāk. Zinu, ka humanitāro zinātņu fakultātē tie studenti, kas studē literatūrzinātni, nav sevišķi lielā sajūsmā par to, ka kaut kas ir jālasa. Tas var likties paradoksāli, bet tā ir realitāte.
Ko tad viņi no literatūrzinātnes studijām grib?
Grib, lai viņiem caur spēlēm, grupu darbu, rotaļām, šoviem iebaro kaut ko interesantu. Iedomājies, ka vienam jaunam cilvēkam, kura vecākiem mājās nav bibliotēkas, tagad visu semestri būs jālasa Karš un miers, Mērnieku laiki un Zaļā zeme. Attieksme pret informāciju un grāmatām ir ļoti mainījusies.
Kā tev tagad rakstās?
Maz, bet rakstās. Ceru, ka nākošgad man varētu būt jauns dzejoļu krājums pieaugušajiem. Nesen uzrakstīju arī dažus dzejoļus bērniem, varbūt būs kāda grāmata vēl.
Raksti, cik pašam gribas, vai dzīvo ar apziņu, ka vajadzētu rakstīt vairāk?
Liekas, ka vajadzētu rakstīt vairāk, bet, kad paskatos uz tiem, kas raksta daudz, tad liekas, ka vajadzētu rakstīt mazāk. Vairākkārt esmu novērojis, ka ikdienas steigā, stresā un rutīnā nav laika un iespējas sākt par dzeju domāt, jo no mūsu kapitālistiskās ikdienas viedokļa tas šķiet absurds, ka es tagad sēdēšu un virpināšu kaut kādus vārdus. Tāpēc ir vajadzīga kāda nedēļa klusuma un miera, lai no tā atietu, un pēc tam var sākt dzejoļus izdomāt. Ja cilvēkiem būtu vairāk vietu un iespēju klusumā padomāt, tad Latvijā būtu vairāk labas literatūras.
Visu interviju ar Kārli Vērdiņu lasiet jaunajā Sestdienā!