«Pārdesmit ciematos mežā Kendenga kalna nogāzēs Javas salā dzīvo ļaudis, kuri jau pirms gadsimtiem ir tikuši skaidrībā par to, kas dzīvē vajadzīgs un kas ne. Tajā pašā Javas salā, kas it kā jau izsenis ir bijusi visindustrializētākā un cilvēku visvairāk apgūtā visā Indonēzijā. Dažus kilometrus pa labi vai pa kreisi ― varbūt, bet tikai ne te. Šeit ir pilnīgi cita pasaule, kas no galvaspilsētas dzīves nevis vienkārši atpalikusi par saviem trim vai četriem gadsimtiem, bet aizvirzījusies kādā paralēlā Visumā ar citiem cilvēku un viņu dzīves likumiem. Un iespējams, te ir pasaules vissvētākais mežs, no kura atkarīga visu mūsu pastāvēšana. Te naktī nedrīkst ēst, nedrīkst ne tikai izmantot smaržas, bet arī rotāties ar ziediem, nedrīkst aizskart naudu, zeltu vai sudrabu, nedrīkst griezt matus, nedrīkst turēt lielus mājdzīvniekus, nedrīkst tos iejūgt ratos, protams, nedrīkst arī zagt, laupīt, melot un nogalināt. Nekādu alkoholu, nekādu elektroniku vai mehāniskas ierīces, nekādu irigāciju, nekādas ziepes vai veļas pulverus, nekādu izglītību ― vārdu sakot, gandrīz nekādus modernās un pat ne tik modernās civilizācijas produktus. No neveselīgajām baudām atļauta vienīgi smēķēšana, un, kā runā, arī zāles kritiskos gadījumos drīkst lietot. Jā, un vēl ir atļauti mūsdienīgi kabatnaži.
Baduju ciltis dalās «ārējos» un «iekšējos». Ārējie baduji ir īsts laipnības un viesmīlības iemiesojums, bet iekšējie ir noslēgti un ar ārpasaules iemītniekiem kontaktējas tikai īpašos gadījumos. Ārējo baduju ciemati ― kopskaitā divdesmit divi ― veido «aizsargjoslu», kurā tad arī «iestrēgst» visi ārpasaules interesenti, tūristi un pārējie. Šeit viņus labprāt uzņem, te viņi ― protams, ja ir atļauja ― var klejot no viena ciema uz otru, mēģinot atcerēties to nosaukumus (Kaduketuka, Kadukolota, Gadžeboha ― piedodiet, pārējie bija vēl grūtāk paturami atmiņā), te viņi var pat palikt pa nakti ― un arī vairākas naktis, ja vien vēlas, mēģinot cik necik sazināties ar vietējiem iedzīvotājiem un izbaudot dzīvi bez ziepēm, elektrības un citām patīkami pierastām lietām.
Savukārt «aizsargjoslas» iekšpusē ir tikai trīs ciemati ― Cibeo, Cikertavana un Cikeusika, kur dzīvo aptuveni četrdesmit ģimeņu. Tie visi atrodas ārpasaules iemītniekiem stingri liegtajā Tanah Larangan teritorijā, kuras iekšienē vēl ir pavisam, pavisam aizliegtā vieta, ko sauc Arca Domas ― šeit atrodas baduju svētvieta Gunung Kendeng, kur pēc nāves notiek katra kārtīga baduja atkalapvienošanās ar augstāko dievību Bataru Tungalu. Un šajā svētvietā kāju drīkst spert tikai un vienīgi iekšējo baduju galvenais burvis un vadonis Pu’uns. Kā Pu’unu satikt? Indonēzija ir valsts, kur pazīšanās un personiskie kontakti tāpat kā gandrīz jebkur citur pasaulē atrisina gandrīz visas problēmas, un Pu’una satikšana nav izņēmums. Ja jums ir pietiekami nopietna problēma un pietiekami svarīgi cilvēki, kas var kaut kur ― nezin kur aizlikt par jums kādu vārdu, jūs varat tikt pie Pu’una, kurš, kā tas labi zināms indonēziešiem, ir tā paša Bataras Tungala tiešs pēctecis, spēj lasīt nākotni un citu cilvēku domas, ietekmēt likteni un ko tik vēl ne. Daudzi Javas iedzīvotāji pirmām kārtām ir pārliecināti, ka badujiem piemīt pārdabiskas spējas, kas tad arī ļauj viņiem pretoties kā modernajai civilizācijai, tā arī islāma spiedienam. Arī mūsdienās daudzas amatpersonas paklusām risina savas problēmas ar baduju palīdzību ― nu, vai vismaz iedomājas, ka risina.
Bet neba nu baduji vienīgie tādi visā milzu Indonēzijā, vismaz Timoras salā viņiem ir «mazākie brālīši». Šiem brālīšiem gan ir tikai viens ciemats, skaitā viņu ir divdesmit reižu mazāk par badujiem, viņi nerūpējas par Visuma pastāvēšanu, viņi iztiek bez kādām ekstrēmām galējībām un līdz ar to arī ir brīvi no kārdinājuma vai nepieciešamības pārkāpt kādu no neskaitāmajiem tabu ― bet tomēr tādi ir vienīgie visā milzu salā, iespējams, pat visā Indonēzijā. Nokļūt līdz Boti ciematam ― septiņdesmit ģimenes, apmēram trīssimt piecdesmit cilvēku ― gan ir krietni grūtāk nekā līdz baduju svētajam mežam. Mūs sagaida cilvēks, par kuru uzreiz ir skaidrs ― tas nevar būt neviens cits kā karalis. Nē, viņam nav ne kroņa, ne spalvu cepures, ne galvaskausu virtenes ap kaklu (kaut citviet Rietumtimorā ir ciemati, kas vēl joprojām lepojas ar savu galvu mednieku vēsturi), ne kādu citu karalisku atribūtu. Skaidri nenosakāma vecuma vīrs ar melniem, gariem, uz pakauša ar gumiju kopā savilktiem matiem, no beteles košļāšanas sarkanām lūpām un nomelnējušiem zobiem, gludi skūts, bet ar iesirmām ūsām, acīmredzami rūpnieciski ražotā īspiedurkņu kreklā, saronga bruncītī, ar sudraba aprocēm uz rokām, zem krekla redzama veikalā pirkta josta ar pamatīgu metāla sprādzi. Tas ir viņš ― četrdesmit astoņus gadus vecais karalis Nama (jeb Nane ― tā arī īsti nesaklausu) Benu, saukts arī par Bapa Tua. Boti karalis jau septiņus gadus ― kopš brīža, kad sirmā vecumā 2005.gadā nomira viņa tēvs karalis Ama Nune Benu.
Ko vispār šajā rāmajā kopienā dara karalis? Spriež tiesu, soda un valda? Nē, nosaka mans pavadonis Onijs, karalis nesoda, viņš vienkārši sarunājas, un visi visu saprot. Ja es nozagšu kokosriekstu, karalis noorganizēs, lai man atnes daudz kokosriekstu ― jo acīmredzot man to nav, ja reiz es zogu...»
Vairāk lasiet žurnālā Sestdiena!