Latviešiem piemīt prasme nevienoties pat skaidrākās situācijās par šo, tāpēc var sagaidīt, ka valstsvienībā notiekošo procesu dēļ izskanēs dažādas versijas. Vieni vainos jauno treneri un direktoru, kuri nemākot apieties ar spēlētājiem. Citi ar skarbu vārdu pieminēs vīrus, ar kuru gādību pašreizējā vadība tika amatos. Vēl kāds metīs akmeņus pašu spēlētāju dārziņā.
Neliegšos — arī man niez rokas pārcilāt šos tematus, un gan to vēl izdarīšu. Taču Pekinas cīņu priekšvakarā, tas viss šķiet daudz par sīku.
Nudien, patlaban nav ne kādas vēlēšanās apspriest vīru nogurumu, veselības stāvokli un rehabilitācijas gaitu uz tā fona, ko šovasar radījusi Ieva Tāre. Negribas iedziļināties izlases treneru kvalifikācijas izvērtēšanā pēc tam, kad Eiropas labākā basketboliste(!) Anete Jēkabsone-Žogota uz lūgumu nosaukt svarīgākos trenerus karjerā, pieminējusi visus(!) speciālistus, ar ko bijusi darīšana, uzsverot, ka no katra varējusi mācīties. Bet ziņa par dāmu komandas daļēji brīvprātīgo atteikšanos piedalīties olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā šķiet daudz nozīmīgāka, par dažas "zvaigznes" regulāro zīmēšanos dzeltenās preses slejās.
Nenada Trajkoviča un Edmunda Valeiko rīcībā palikuši 14 spēlētāji (arī dažs, kurš joprojām nav devis skaidru piekrišanu), cerības uz Andra Biedriņa pievienošanos sestdien un četras nedēļas darbam, lai sagatavotos Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīram. Lai vīri strādā — tagad pievērsīsimies dāmām.