Pusmiljonam nekas nav uzkrāts pensiju otrajā līmenī

No 2020. gada pensiju otrais līmenis kļūst mantojams. Cik lielus ieguvumus tas sola?

Tas ir ļoti būtisks ieguvums, taču šeit ir svarīgas dažas nianses, jo pēdējā laikā publiskajā telpā bija ļoti liela ažiotāža attiecībā uz pensiju otrā līmeņa mantošanu. Baltijā Latvija bija vienīgā valsts, kur pensiju otrais līmenis nebija mantojams. Tas raisīja ļoti daudz jautājumu, kādēļ Igaunijā un Lietuvā tas ir mantojams, bet Latvijā nē. Šajā ziņā argumenti ir bijuši visai dažādi, sākot ar to, ka Igaunijā un Lietuvā pensiju otrā līmeņa uzkrājumos tiek veiktas arī privātas iemaksas, taču daudz būtiskāks arguments ir tas, ka šo uzkrājumu mantošana nozīmētu diezgan lielas izmaksas valsts sociālajam budžetam. Kādēļ līdz šim bija ažiotāža saistībā ar šo jautājumu? Svarīgākais ir princips, ka pensiju otrais līmenis tiek pilnībā finansēts no nodokļu maksātāju naudas. Tie ir 6% no strādājošā bruto algas, kas nevis vienkārši tiek kaut kur iemaksāti, bet nonāk katra strādājošā individuālajā kontā. 

Dažreiz saka, īpaši raugoties uz Skandināvijas valstīm, ka svarīgs ne tik daudz ir kopējais nodokļu slogs, cik svarīgs ir nodokļu izlietojums, proti, vai sabiedrība saprot, kas tiek darīts ar viņu nodokļiem.

Nodokļi var būt arī mazi. Teiksim, mazattīstītajās valstīs nodokļu slogs ir zems. 

Droši vien neviens no mums labprāt nekļūtu par ierindas strādājošo Bulgārijā vai Ķīnā?

Tieši tā. Ja raugāmies uz Zviedriju vai Dāniju, kur nodokļi ir ļoti lieli, nav pamata uzskatīt, ka sabiedrība būtu apdalīta. Atgriežoties pie Latvijas – runājot par pensiju otrā līmeņa iemaksām, tie ir 6% no manas bruto algas, un es gribu zināt, kur šī nauda nokļūst, un es gribu būt arī drošs, ka tā nauda pieder man. Tas ir galvenais iemesls, kādēļ bija tik liela ažiotāža ap šo uzkrājumu mantošanu. 

Cik liela daļa pensiju kapitāla no nākamā gada tiks mantota?

Viss kapitāls, kas tiks uzkrāts, sākot ar nākamo gadu, tiks mantots pilnībā, savukārt kapitāls, kas tiks uzkrāts līdz šī gada beigām, tiks mantots 80% apmērā. Tomēr jebkurā gadījumā tas ir ļoti liels solis uz priekšu. Ņemot vērā, ka pensiju kapitāls "uzkrājas", var uzskatīt, ka šis būs tāds neliels kompromiss no nodokļu maksātāju puses.  Attiecībā uz otrā pensiju līmeņa mantošanu ir jāņem vērā būtiska nianse. Personai būs jāizvēlas veids, kā to izdarīt. 

Paredzēts, ka izvēles iespējas būs divas. Vienā no tām ir paredzēts, ka klienta pensiju kapitālu var pievienot citas personas otrā pensiju līmeņa uzkrājumiem. Šajā gadījumā var izvēlēties vienu personu. Otra iespēja ir mantiniekiem izņemt pensiju kapitālu naudā, un šādā gadījumā šos uzkrājumus varēs atstāt mantojumā arī vairākām personām. Ja klients neizdarīs nekādu izvēli, tad pensiju otrais līmenis nebūs mantojams. Ir liels risks, ka šie vairāki simti tūkstoši ārvalstīs strādājošo, no Latvijas aizbraukušo iedzīvotāju var nepamanīt arī ziņu, ka pensiju otrā līmeņa kapitāla mantošanai nepieciešams veikt minētās izvēles.  

Latvijā ir aptuveni 100 000 mikrouzņēmuma nodokļa maksātāju, kuri maksā nodokļus 100% no apgrozījuma, un saskaņā ar likumdošanu 80% no šīs summas aiziet sociālajās iemaksās. Vai kāda daļa no šīs naudas arī nonāk pensiju otrajā līmenī?

Tas vispār ir ļoti smags jautājums, kas sociālajā ziņā notiek ar mikrouzņēmuma nodokļa maksātājiem. Viņi var pretendēt uz minimālo sociālo apdrošināšanu. Ja runājam par skaitļiem nedaudz plašākā kontekstā, tad Latvijā ir gandrīz pusmiljona cilvēku jeb ap pusi no visiem strādājošajiem, kuriem pensiju otrajā līmenī ir uzkrāts mazāk par 1000 eiro. Tur ir liela daļa jūsu pieminēto mikrouzņēmuma nodokļa maksātāju. Te gan jāpiebilst, ka no šī gandrīz pusmiljona vairāki simti tūkstošu iedzīvotāju strādā ārzemēs, un nav zināms, vai viņi atgriezīsies Latvijā, lai pavadītu te vecumdienas, tomēr jebkurā gadījumā tā ir ļoti liela problēma, ka vairākiem simtiem tūkstošu cilvēku sociālās apdrošināšanas iemaksas tiek veiktas no minimālās algas. Uzkrāt pietiekamu pensijas kapitālu no šādām iemaksām nav iespējams. 

Vai varam uzskatīt, ka mums Latvijā ir pārāk mazas algas, lai vispār kaut ko nopietnu uzkrātu?

Protams, mums ekonomikā ir nozares, kurās atalgojums ir relatīvi zems. Taču tikpat daudz zināms ir kāds cits aspekts – ēnu ekonomika, kuras īpatsvars kopējā tautsaimniecībā ir samērā liels. Viens no ēnu ekonomikas elementiem ir aplokšņu algas. 

Tāpēc, ja runājam par minimālo algu, ir jānodala divas lietas. Ir uzņēmumi, kuri, ievērojot ekonomikas likumsakarības, ir spiesti maksāt minimālās algas, jo savādāk viņi nespēj konkurēt. Tomēr vienlaikus netrūkst uzņēmumu, kuri strādājošajam oficiāli maksā minimālo algu, bet pārējo izmaksā "aploksnē". Šajā gadījumā cilvēks apdala ne tikai sevi, jo arī pensiju pirmā līmeņa kapitāls netiek uzkrāts, bet arī šodienas pensionārus.

Ja runājam par ieguldījumiem pensiju otrajā līmenī, mums jāapzinās, ka ir liela strādājošo daļa, kas šobrīd tur neko nav uzkrājuši.

Ja runājam par to uzkrāto kapitāla daļu, kas svārstās starp pieciem un desmit tūkstošiem eiro, tad šajā grupā ir 185 000 cilvēku. Tas gan ir vairāk par vienu tūkstoti, bet to nevar uzskatīt par nopietnu pensijas kapitālu. 10–20 tūkstošu eiro uzkrājums ir 52 tūkstošiem cilvēku. Savukārt lielāki uzkrājumi par šo summu ir mazāk nekā desmit tūkstošiem cilvēku, kas ir tāda neliela Rīgas piepilsēta. Adekvāts būtu tāds pensiju kapitāls, kura vērtība līdzinās mājokļa cenai. Tas būtu attiecībā uz vidusmēra iedzīvotāju, tiesa, šī uzkrājumu summa ir rēķināma kopā ar pirmā līmeņa līdzekļiem.