Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +5 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Ar sakostu dibenu un nosvilušām pēdām. Rudaks Meksikā

Uz kārā zoba uzmest kādu laima sulā mērcētu kukaini, iemācīties beidzot pareizi dzert tekilu, iepazīties ar hipijiem un saņemt piedāvājumu kļūt par narkodīleri, tapt apzagtam, bet par to vispār nemaz neuztraukties. Jo Meksikā gribēsies atgriezties tik un tā.

Negribi pamēģināt tako? – ierosina Juris, kurš mani ir uzaicinājis ciemos uz Meksiku, kad no lidostas esam nokļuvuši daudzu ielu tirgotāju pilnā rajonā. Viņš dzīvo Mehiko jau daudzus gadus un atpakaļ uz Latviju netaisās. Esam pazīstami kopš pagājušās desmitgades sākuma, kad viņš spēlēja basģitāru vairākās grupās un darbojās arī kā mūzikas žurnālists. Cilvēku mūzikas klausīšanās ieradumu pētīšanu viņš ir turpinājis, iegūstot doktora grādu sociālajā antropoloģijā savā nu jau vairs ne tik jaunatklātajā mītnes zemē, kurā viņam aug arī meita un pirms pāris gadiem uz dzīvi pārcēlusies mamma. Juris Tipa tagad spēlē arī divās Mehiko grupās, ar vietējo roka skatuvi ir labi pazīstams un iepazīstina ar to arī savu viesi, manā muzikālās pieredzes kartē visdziļākās pēdas atstāj dziedātājas Džesijas Bulbo un grupas Fobia mūzika.

Savukārt tako kopš ierašanās brīža kļūst par manu Meksikas mīļāko ēdienu, ko baudu gandrīz katru dienu. Tās ir divas kukurūzas miltu pankūciņas, ko piepilda ar dažāda veida gaļu – ekskluzīvos gadījumos ar auna smadzenēm vai kāda lielāka lopa mēli –, dārzeņiem – sīpoliem, papriku un redīsiem –, uzspiež laima sulu un kārtīgi uzlej aso mērci – tā, lai acis asaro un sprāgt laukā. Ar laiku atklāju, ka visgaršīgākie tako ir tie vislētākie, jo tirgotājs, kurš taupa uz izejvielām un savu darbu dara pavirši, vienīgajam klientam, kas pie viņa pienācis stundas laikā, ar savu vienas dienas loģiku arī ieinteresēts paprasīt vairāk, kaut loģikas tur nav nekādas un rīt viņš bankrotēs tik un tā, bet tas tepat aiz stūra, pie kura spieto cilvēki un stāv rinda, attiecīgi savu cenu var turēt zemāku uz milzīgā klientu skaita rēķina. 

Ejam tālāk – puslitrs tavā acu priekšā ielas malā izspiestas apelsīnu vai mandarīnu sulas, kas mūsu naudas izteiksmē maksā 50 centu… Iekniebiet man, lūdzu! Es esmu vēl dzīvs vai jau debesīs? O-ho-ho – esam Meksikā! Aizbraukt uz turieni var likties finansiāli pagrūti, ja ienākumi ir zem vidējā līmeņa, tomēr arī tādam cilvēkam, ja viņam nav statusa piesimulēšanas labad piekoptā ieraduma staigāt pa smalkiem restorāniem un ēst mazus ēdienus no liela šķīvja, braukt jaunā uz līzinga pirktā mašīnā vai taisīt eiroremontu dzīvoklī ik pēc pāris gadiem, tas ir iespējams. Atliek tikai gribēt un laikus meklēt lidojumus, kas gluži par sviestmaizi dabūjami nebūs nekad, tomēr iespējas uzķerties uz piedāvājumiem "lētāk nekā parasti" var atrast vienmēr. 

Ekstremitāte zobstarpā

Braukt tik tālu uz nedēļu nav vērts, tomēr arī trīs nedēļas izrādās par maz, kad jau pēc dažām dienām, lai paspētu vēl uz citām svarīgām vietām (acteku un maiju piramīdām, ūdenskritumiem, stalaktītiem, par kuriem nekas nav jāstāsta – tas viss vienkārši ir jāredz), nākas atstāt Sipolites pludmali Meksikas dienvidos, kas ir kā paradīze zemes virsū ar spožu sauli un pēdas dedzinošām karstām smiltīm. Pa tām milzīgā ātrumā sāniski pārvietojas un, pamanījuši tuvumā kaut mazāko kustību, savās alās pazūd zirnekļveidīgi gandrīz caurspīdīgi radījumi. Kamēr tie ir pāris centimetru gari, nekas īpašs, bet, kad ieraugu vienu, kas sasniedz kādus astoņus centimetrus, rodas jautājums: ko gan šis kustonis darītu, ja būtu neveiklāks, nepaspētu ielīst savā alā un man gadītos tam uzkāpt?

Katrā ziņā kaut kādu iemeslu dēļ ēst tos neviens šeit neēd – atšķirībā no sienāžiem un siseņiem, ar kuriem pilns katras Meksikas pilsētas tirgus. Pārdevējas, savu preci piedāvājot, skaļā balsī kliedz: "Čapūlinas, čapūlinas!" Pēc klienta izvēles viņas tos uzlabo ar čili, laimu un sāli, bet tad tie ir jāapēd drīz vien, jo var sabojāties. Pēc garšas no visām mūsu zemē ierasti ēstajām reiz dzīvo organismu mirstīgajām atliekām šie kukainīši visvairāk atgādina mazas zivtiņas. Ja daudz nedomā un neskaties virsū, pirms bāz mutē, kukaiņus var sākt ēst bez īpašas gatavošanās, vienīgi jāmēģina arī pēc maltītes ieturēšanas neprātot par to, ka starp zobiem ieķērusies vesela ekstremitāte, nevis kaut kāda sīka gaļas šķiedra. Nav šaubu, ka arī Latvijā varētu atrast ēdamus kukaiņus un tārpus – pirmie nāk prātā virtuves prusaki un lapsenes –, tāpat nevienam nevajadzētu vairs sūkstīties, ja tārpi iemetušies miltos vai auzu pārslās, un tārpainus ābolus, plūmes vai riekstus varbūt pat būtu jāpārdod par augstāku cenu. Ja jau cilvēkiem ēst cilvēkus mūsdienās nav pieņemts, varbūt ar laiku kā mazāka mēroga kanibālisms būs jāatmet arī ieradums zīdītāja klases pārstāvim ēst citu zīdītāju? Kukaiņi šajā gadījumā būtu labs risinājums, jo tajos esot augsts proteīnu un zems tauku satura līmenis, kā arī dažādi vitamīni un vērtīgas uzturvielas. Kas zina, varbūt, sākot masveidā ēst kukaiņus, ilgāk un veselīgāk dzīvosim? 

Visu Meksikas ceļojuma stāstu lasiet šīs nedēļas žurnāla Sestdiena numurā!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Vides Diena

Vairāk Vides Diena


Tūrisms

Vairāk Tūrisms


Ceļošana

Vairāk Ceļošana


Dabas Diena

Vairāk Dabas Diena