Nezinātājiem Indijas visvairāk apdzīvotā pilsēta Mumbaja visbiežāk asociējas ar britu režisora Denija Boila oskarotās filmas Graustu miljonārs cienīgām sadzīves ainām, kuras caurvij nabadzība, netīrība, noziedzība un citas sociālās likstas. Filmas veidotāji patiešām nav maldinājuši – Mumbajā atrodas lielākais graustu rajons Āzijā ar turpat desmit miljoniem iemītnieku, pilsētā daudzviet valda prātam neaptverama netīrība un smirdoņa, tomēr šai pasaules mēroga megapolei, Indijas finanšu, kultūras un modes centram ir arī cita, daudz pievilcīgāka šķautne, kas apbur ar daudzajām mākslas galerijām un muzejiem, britu koloniālo arhitektūru un rietumniecisko elpu.
Neviesmīlīgā sagaidīšana
Mumbajā ierodamies nakts vidū pēc divu diennakšu brauciena vilcienā no Indijas ziemeļiem. Tumsas ieskautā Mumbaja šķiet nemīlīga – gar vilciena sliedēm redzami atkritumi un no pieticīgiem materiāliem saslietas būdiņas, uz piepilsētas staciju peroniem sagūluši trūcīgi cilvēki, ik pa brīdim pa atvērtajiem vilciena logiem uzvēdī salkana atkritumu smaka. Dzīvība pilsētas daļu sliežu tuvumā šķiet atstājusi, tomēr vēlāk tas izrādās maldīgi. Galastacijā uz perona mūs sagaida nervozi taksometru un autorikšu vadītāji, kuri ārzemnieku uzskata par labu peļņas iespēju. Atkaujoties no uzmācīgā bara, mēs kļūdaini iekāpjam uzstājīgākā šofera taksometrā – sākotnēji piesolīto cenu indietis pa ceļam mēģina pamatīgi piekoriģēt, un daļa brauciena paiet, ar viņu strīdoties.
Viesnīcā nonākam neilgi pirms pieciem no rīta un pēc indiešu masalas tējas malkošanas liekamies uz auss, lai sakopotu spēkus milzīgās pilsētas iekarošanai. Pārāk ilgi gulēt nesanāk, jo ap septiņiem mūs uzmodina apdullinošs cilvēku auru un satiksmes troksnis – paveroties lejup no viesnīcas balkona, ieraugām milzīgu cilvēku un automašīnu jūru. Redzētais rada izbrīnu un diskomfortu, tomēr saprotam, ka par gulēšanu šādā troksnī varam aizmirst, tāpēc dodamies iepazīt pilsētas dienvidu galu, kas pārsteidz ar skaistām neogotikas, indosaracēņu un art deco stila celtnēm, muzejiem, modīgiem veikaliem un restorāniem.
Šajā Mumbajas daļā, pateicoties tādām Britu impērijas laika celtnēm kā UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautais Čatrapati Šivadži dzelzceļa terminālis un greznā Velsas prinča muzeja ēka, pārņem sajūta, ka atrodies Londonas centrā. Teju uz katra stūra atrodams pa kādam Rietumu pasaules vēstnesim – Starbucks vai Costa Coffee kafejnīcai, kurā iespējams nobaudīt lielisku zaļās tējas vai masalas lati. Mumbaja valdzina ar savu moderno, pat rietumniecisko elpu, tajā pašā laikā tā saglabājusi pašcieņu un unikālo indiešu kultūras identitāti.
Indijas mākslas meka
Mumbajā dienu vai divas ir vērts veltīt mākslas galerijām un muzejiem – vispirms milzīgajam Velsas prinča muzejam, kurā izstādīti eksponāti no visas Indijas, to vidū hinduisma un budisma skulptūras, terakotas figūras no Indas upes ielejas, porcelāns un draudīga paskata ieroči. Tomēr fascinējošākās muzeja daļas ir nesen atvērtā indiešu miniatūru gleznojumu, kā arī laikmetīgās mākslas galerija. Pēc ilgajām muzejā pavadītajām stundām noteikti ir vērts doties uz palmu ielenkto āra kafejnīcu, kurā pieejams plašs svaigi spiestu sulu klāsts – sākot ar eksotiskajām guavu un līčiju, beidzot ar biešu un burkānu sulu.
Apmeklējuma vērta ir Mumbajas Nacionālā modernās mākslas galerija, tās krājumā ir aptuveni 17 000 mākslas priekšmetu, to vidū modernistu Amritas Šergilas un Rabindranata Tagores darbi. Slavenu indiešu mākslinieku darbi tiek izstādīti arī Džehangira Mākslas galerijā.
Ja Mumbajā sanāk nokļūt februāra sākumā, noteikti ir vērts apmeklēt kādu no Kala Ghodas/Kala Ghoda mākslas festivāla pasākumiem, kas pašā pilsētas centrā norisinās deviņas dienas. Jau piecpadsmit gadu milzīgais festivāls piedāvā vizuālās mākslas, mūzikas, teātra, dejas, literatūras un citas programmas – kopumā vairāk nekā 350 bezmaksas pasākumu, kuri ik gadu piesaista simtiem tūkstošu apmeklētāju no visas Indijas un ārvalstīm.
Debesskrāpju izraibinātā ainava
Mumbaja ar savu straujumu un haotiskumu spēj ātri nogurdināt, tādēļ, ja rodas vēlme patverties no automašīnu un cilvēku miljoniem, ir vērts doties aptuveni stundu ilgā braucienā ar kuģi uz Elefantas salu, kas ir vēl viens UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā iekļautais Mumbajas objekts. Salā atrodams alu labirints, klintī izkalti tempļi, kas veltīti Šivam, vienam no augstākajiem dieviem hinduismā. Sešus metrus augstā Sadašivas statuja, kurā trīssejainais dievs attēlots kā Visuma iznīcinātājs, radītājs un saglabātājs, kā arī milzīgais Šivas krūšutēls, kurā dievs redzams mūžīgās apceres stāvoklī, ir vieni no rāmākajiem un suģestējošākajiem skatiem, ko redzējām Indijā.
Ja neinteresē hinduisms un tempļi, uz salu ir vērts doties kaut vai skata dēļ, kas paveras no kuģa atpakaļceļā uz Mumbaju. No kuģa iespējams aplūkot Mumbajas debesskrāpju izraibināto ainavu un slavenos Indijas vārtus – pieminekli, kuru briti divdesmitā gadsimta sākumā uzcēla par godu karaļa Džordža V vizītei Bombejā, kā tolaik tika saukta Mumbaja.
Vēsturiskā veļas mašīna
Vēl kāda interesanta apskates vieta, kas meklējama ārpus glancētās un pašapmierinātās pilsētas dienvidu daļas, ir Mahalakšmi Dobi ūdenstilpne (Mahalaxmi Dhobi Ghat), kas ir 140 gadu veca cilvēku darbināta veļas mazgājamā mašīna. Šeit simtiem cilvēku pavada garas stundas ar ķimikālijām piesārņotā ūdenī, ik dienas mazgājot tūkstošiem kilogramu Mumbajas iedzīvotāju netīro drēbju. Stāvot uz netālā tilta blakus Mahalakšmi dzelzceļa stacijai, var baudīt skatu ne tikai uz krāsainās veļas izraibināto Dobi ūdenstilpni, bet arī uz milzīgajiem debesskrāpjiem celtniecības stadijā, kuru pakājē atrodama savdabīgā, vēl koloniālisma laikā ierīkotā mazgātava.
No vienas puses, šis neparastais skats simbolizē Mumbajas kā Indijas ekonomikas dzinējspēka un bagātākās pilsētas ambīcijas ar nemitīgi augošajiem debesskrāpjiem un lielveikaliem, taču no otras, – milzīgo nabadzību un necilvēcīgos apstākļus, kādos dzīvo vairāk nekā puse pilsētas iedzīvotāju. Mumbaja graustu un nomācošās nabadzības ielenkumā lēnām soļo pretim jaunai, gaišākai nākotnei, ceļot arvien jaunus pārticību un varenību simbolizējošus monstrus, tomēr tā ir spējusi saglabāt arī savu koloniālās ēras pašcieņu un eleganci, kas savaldzinās arī izlepušākos kultūras tūrisma cienītājus.