Lai dotos pārgājienos pa Latviju, ikviens gadalaiks ir piemērots, taču dažos maršrutos dabas krāšņums sevišķi atklājas tieši atkarībā no sezonas. Piemēram, rudenī, kad lapas iekrāsojas zeltainos un sārtos toņos, kad saullēktā ceļas miglas vāli un skan aizceļojošo zosu klaigas…
Embūtes dabas parks
Īpašs gan ainaviski, gan bagātās vēstures dēļ ir Embūtes dabas parks, kur atrodas kuršu pilskalns, kas vēstures avotos minēts XIII gadsimtā – pie bijušās Embūtes muižas Lankas upes labajā krastā. Līdz kristietības ieviešanai šeit bijusi nozīmīga Kurzemes svētvieta. To sekmēja paugurainais apvidus ar augstāko pauguru Kurzemē – Krīvu kalnu.
Ieejas vārtus dabas parka teritorijā simbolizē stilizēti zobeni ar vairogiem ceļa abās pusēs. Parkam ir savdabīgs reljefs – Embūtes pauguraine ir viena no pirmajām vietām, kur Latvijā sāka atkāpties ledājs, tāpēc pat šķietami īsa pastaiga prasīs enerģiju un zināmu laiku, gan ļaujot baudīt nelielu fizisku slodzīti, gan ainavu un apskatei aizņemot aptuveni pusotru līdz divas stundas.
Dabas parks šeit izveidots 1977. gadā izcilu gravu un nogāžu mežu aizsardzībai, Lankas un Kuiļupes palieņu pļavu, kā arī citu dabas parkā sastopamo īpaši aizsargājamo biotopu un sugu aizsardzībai. Tas iekļauj arī Embūtes gravu, kas ir ģeoloģiskais un ģeomorfoloģiskais dabas piemineklis. Parkā konstatēta arī ļoti reta augu suga – Eiropas kāpukviesis (Leymus arenarius), kuram te ir viena no divām atradnēm Latvijā. No aizsargājamajām augu sugām te atrasta arī mieturu mugurene (Polygonatum verticillatum), Baltijas dzegužpirkstīte (Dactylorhiza baltica), vīru dzegužpuķe (Orchis mascula) u. c.
Pati senleja apvīta ar teikām un nostāstiem. Šeit izvietoti arī attiecīgi tematiski vides objekti – atradīsiet gan divus kuršu zobenus, gan skatu torni. Arī pils drupas, pilskalnu, avotu, Joda pēdas akmeni, baznīcas drupas, Induļa un Ārijas ozolu un vēl daudz ko citu. Taka ir labiekārtota ar skatu platformām un piknika vietu.
Viens no apskates objektiem šeit ir Joda dambis un Embūtes pilskalns (arī Kuršu pilskalns jeb Induļa pilskalns). Joda dambis ir apmēram 100 metrus garš, divus metrus augsts un sešus metrus plats zemes uzbērums. Par spīti negantajam nosaukumam, šī senāk bijusi iecienīta satikšanās un pat svētku svinēšanas vieta, piemēram, vēl pagājušā gadsimta sākumā tur svinēti Jāņi.
Inčukalna meži un Velnala
Rudenī Vidzemes pusē ceļi ved ne tikai uz tradicionāli tūristu iecienīto krāšņo Siguldu, bet vērts izstaigāt Inčukalna apvidus mežus un izpētīt Velnalu. Šeit ved arī viens no Mežtakas posmiem Vangaži–Rāmkalni, labi marķēts un saprotams maršruts. Rīgas plānošanas reģiona teritorijā iet četri garās distances pārgājiena Mežtaka posmi: Rīga–Baltezers, Baltezers–Vangaži, Vangaži–Rāmkalni, Rāmkalni–Sigulda. Mežtaka ir garās distances pārgājienu maršruts, kas Latvijā stiepjas 674 kilometru garumā.
Gaujas ielejas kreisā pamatkrasta nogāzē ieraugāmi līdz 10 metrus augsti un 50 metrus gari smilšakmeņu atsegumi. Tos šķērso grava, pa kuras gultni plūst neliels avots. Smilšakmeņu atsegumā pazemes erozijas procesu rezultātā izveidojusies ievērojama izmēra ala, kas pēc labiekārtošanas darbiem ir labi pieejama apmeklētājiem. Stabilas koka kāpnes vijas lejā pa stāvu nogāzi uz alu. Nokāpjot lejā, redzama aptuveni metru plata ieeja, kas ved uz nedaudz plašāku īpašu telpu. Šī ala ir 16 metrus dziļa, un tiek uzskatīts, ka apmēram piecus tūkstošus gadu sena smilšala, deviņpadsmitā garākā Latvijā. Te ir četrus metrus augsti kupolveida griesti, kas slejas uz augšup un, šķiet, ir neparastu spēku radīti. Senā teikā aprakstīta šaura eja, kas apslēpta alas labajā pusē – tā vedot uz viltīgā velna guļamistabu. Eja ir tik šaura, ka tajā var pārvietoties tikai tupus. Alas iekšpusē vienmēr dzirdams kluss pazemes ūdens tecējums un valda noslēpumaina pustumsa. Šķiet, ka ala nevēlas atklāties svešām acīm.
Teika arī vēsta, ka Inčukalna Velnalā velns dzīvojis ilgus gadus, līdz saniknojis Pērkontēvu. Pērkontēvs spēris velnam, bet nav varējis trāpīt un nošķēlis paprāvu klints gabalu. Velns sapratis, ka šajā alā viņam miera vairs nebūs, un aši atstājis savu mitekli.
Velnalas kreisajā sienā nedaudz virs ieejas sev ceļu ir izlauzis avotiņš, kas plūst ar apbrīnojamu ūdens spēku. Gadu ritējumā tas mainījis alas aprises un drupinājis smilšainās sienas. Senos laikos ļaudis devās uz Velnalu, lai iegūtu avota ūdeni, jo ticējuši, ka tam piemīt dziedinošas īpašības. Kā dzeramā ūdens ieguves vieta avots ir iecienīts joprojām. Patiesībā Velnalai ir divi avoti – viens tek virs alas, otrs iztek no pašas alas, bet metra dziļumā ir konstatētas plūstošās smiltis.
Ala ir sikspārņu ziemošanas vieta, tādēļ ziemā tajā nevajadzētu līst iekšā un nekādā gadījumā netrokšņot un nespīdināt gaismu, lai netraucētu sikspārņu ziemas miegu. Ala ir arī aizsargājams dabas objekts un arī arheoloģijas piemineklis, tāpēc pret to jāizturas saudzīgi, piemēram, nedrīkst tās sienās veikt ieskrāpējumus un jebkā citādi to bojāt.
Vislabāk šo vietu apmeklēt vēlu rudenī vai pavasarī, kad kokiem nav lapu – tad paveras vislabākais skats uz atsegumiem un pašu alu. Tikai jāņem vērā, ka mitrumā un apledojumā kāpnes un akmeņi kļūst ļoti slideni, apgrūtinot pieeju alai.
Lai izietu Mežtakas attiecīgo posmu, kas ietver arī Inčukalnu un Velnalu, jārēķinās vidēji ar septiņām stundām, taču pašas alas apkārtnes apskatei pietiek ar daudz īsāku laiku.
Noteikti ir vērts aizstaigāt arī līdz Inčukalna medību pilij. Tā atrodas skaistā un gleznainā dabas vietā, kupla meža ielokā, bet tās interesantais, augstais jumts atgādina čiekuru. Ēka tika uzcelta 1914. gadā un cauri laikiem saglabājusi savu interesanto arhitektūru. Baltijas naftas bāzes direktors barons fon Zonberhards pili dāvināja savai meitai un trim dēliem. Ģimene brauca uz turieni atpūsties.