Patīk priežu meži
Medņi ir aizsargājami putni un to skaits samazinās, tādēļ būtiski riesta un mazuļu pieaugšanas laikā nodrošināt vidi, kur putnus netraucē cilvēki – ne ar saimniecisko darbību, ne ogošanu vai dabas vērošanu. Medņi ir nometnieki un dzīvo teritorijās, kur izšķīlušies, nevis klejo un meklē labākās vietas, tādēļ to apdzīvotās teritorijas ir vairāk vai mazāk pastāvīgas. Lielākajā daļā ir izveidoti dabas mikroliegumi, un tie ir attiecīgi biotopi – veci priežu meži, ļoti bieži purvāju malās. Medņus ir atļauts arī medīt, un ik gadu tiek nošauti ap 60 medņu un arī medības zināmā mērā ietekmē šīs sugas skaitu. Visvairāk medņu mīt Kurzemes ziemeļu daļā, Vidzemes ziemeļaustrumos un Latvijas centrālajā daļā. Medņiem tīk skraji un sausi priežu meži, labi pārskatāmi – tā, lai aptuveni metra augstumā no zemes 30–70 metru radiusā teritorija būtu pārredzama. Meliorācijas, mežu ciršanas (īpaši putniem netīk kailcirtes) ietekmē mēdz mainīties augsnes īpatnības un augu valsts, savairojas vaivariņi, un putniem šāds mežs vairs nav tīkams. Medņi ēd priežu skujas, spilves ziediņus, mellenājus un arī sīkus kukaiņus.
Medņi mēdz uzturēties kuplu priežu zaros. Tā kā kuplākie koki parasti atrodas stigu, taku, grāvju malās, iespējams, tur patīk atrasties arī putniem. Vai teritorijā bijuši medņi, cik sen un kāda dzimuma – to vispirms iespējams noteikt pēc atrastajiem ekskrementiem, to krāsas, lieluma, daudzuma un sastāva. Tā kā putniem patīk pērties tā sauktajās smilšu vannās, viens no faktoriem, kas nepieciešams – sausu smilšu pieejamība augsnē. Ja gadās uziet šādas vietas, labāk necensties putnus meklēt, bet ieteicams doties prom, vērošanu un pētīšanu atstājot vides speciālistu ziņā.
Medņu ģimenes dzīve
Riesta laikā vistas parasti uzturas kokā, bet gaiļi veic izrādīšanās dejas uz zemes. Vista vēro un pamazām pārvietojas arvien zemāk... Pārošanās notiek vidēji četru dienu laikā, un ligzdu, kur perēt mazuļus, vista izveido netālu no riesta vietas, izkārpot bedrīti pie koka saknēm. Vienā dējumā ir no piecām līdz 10 olām, un cāļi izšķiļas četrās nedēļās. Vasarā, kad izšķīlušies mazuļi, vistas ar tiem tekalē pa zemi, tāpēc ir pieejamākas dažādiem plēsējiem un viegli iztraucējama, sastopot neuzmanīgus ogotājus. Jo sevišķi apdraudēti putnēni ir pirmajās trīs nedēļās pēc izšķilšanās, jo tiem vajadzīgs mātes siltums ķermeņa temperatūras saglabāšanai un barības ieguve. Arī mums, apstaigājot mežu, gadījās atrast spalvas un paliekas no medņu vistas, kas, visticamāk, bija neuzmanīgi kļuvusi par maltīti kādam zvēram.
Izpētot vietas, kur mīt medņi, vides eksperti atzīmē teritorijas, lai tās atbilstoši koptu un aizsargātu – tur netiktu veikta saimnieciskā darbība u. tml. Ik gadu tās ir jāapseko, jāpārskata, jo mainās biotopu specifika un līdz ar to – medņu pārvietošanās.
Mednis (Tetrao urogallus – latīņu val.) ir liels vistveidīgo kārtas putns, kas izplatīts Eiropas un Āzijas skujkoku mežu joslā. Medņu gaiļa spārnu plētums var pārsniegt metru, garums mātītēm ap 65 cm, tēviņiem ap 90 cm. Tēviņi ir melni, spalvām raksturīgs metālisks spīdums, vienīgie baltie laukumi ir uz pleciem, astes, ķermeņa apakšpusē, kā arī sarkans kails laukums ap aci. Mātītes brūni raibas. Latvijā mīt aptuveni 5000 medņu, pēdējos 100 gados to skaits ļoti samazinājies, un tā iemesls ir piemērotu mežu pārveidošana.