Ja runājam par finansiālo pusi, kopš iepriekšējās krīzes bankas aizvien intensīvāk tiek iesaistītas dažādu stresa testu izpildē, un, vadoties pēc iepriekš cirkulējošās informācijas, ABLV bankai būtu vajadzējis izturēt finansiālo spiedienu. Protams, ja vien uzraugiem, šķetinot bankas grāmatvedību, nav izdevies uzdurties kaut kam tādam, kas liek secināt, ka, bankai atkal atveroties, tās finansiālās pastāvēšanas izredzes ir tuvas nullei. Gandrīz pilnīgi droši var apgalvot, ka tad, ja banka atvērtos un pārskaitījumu ierobežojumi tiktu noņemti, noguldītāji steigtos izraut naudu, jautājums ir vienīgi par to, vai finansiālā situācija tiešām bija tik bēdīga, ka lēmums par bankas aizvēršanu bija jāpieņem tik strauji.
Notikušo iespējams aplūkot arī no citas puses. Ar nelielu atkāpi vēsturē ir vērts atcerēties, kā formējās banku bizness atjaunotajā Latvijā un kāda bija tā darbības specifika. Vieni naudu piesaistīja, solot augstas depozītu likmes, savukārt citi savā darbībā orientējās uz NVS valstīm un, kā bieži vien pieņemts uzskatīt, šajās valstīs izzagto līdzekļu legalizēšanu, tiem nu jau "tīriem" nonākot Rietumos. Lai arī kopš deviņdesmitajiem izaugusi jauna paaudze, aizvien ir dzīvas aizdomas, ka kāda mūsu valsts banka iesaistās vai nu šādā "naudas mazgāšanā", vai arī to iegāž kāds no klientiem. Ja kādiem dienestiem tādas ir bijušas attiecībā uz ABLV banku, tad notikušais pārējiem "liks pierauties", jo, kā redzams, ar pāris nedēļām var pietikt, lai bizness beigtu pastāvēt. Notiekošais ar ABLV banku uzskatāmi norāda uz ASV finanšu sankciju iedarbīgumu un ir uzskatāms izskaidrojums tam, kāpēc no tām par varītēm centušies izvairīties arī daudzi Krievijas uzņēmēji.
No vienas puses varam mierināt sevi ar domu, ka ABLV Latvijas tautsaimniecībā nav sistēmiska banka. Cita lieta ir, ja kredītreitingu aģentūras var sākt plašā mērogā izplatīt paziņojumus par mūsu banku sektora ievainojamību. Piemēram, Moody’s jau izteikusies, ka pēdējie notikumi rada negatīvu ietekmi Latvijas banku starptautiskajai reputācijai un akcentē būtisku nerezidentu noguldījumu īpatsvaru, kas ir lielāks nekā abās pārējās Baltijas valstīs. Tomēr šis paziņojums nenozīmē, ka būtu pamats uztraukties par noguldījumu drošību vai vēl vairāk – vispārēju finanšu krīzi. Drīzāk tās jāvērtē kā vēl viens nepārprotams, taču, iespējams, pēdējais mājiens bankām pasteigties atbrīvoties no klientiem, kuru finanšu resursi ir apšaubāmi