Atgriešanās uz klasiskās ģeopolitikas sliedēm

Attiecīgi nav skaidrs, par kādu trejsavienību un paktu – diplomātisku, militāri politisku, aizsardzības vai vēl citu – variantu ir daudz, varētu būt runa. Neskaidra ir arī iespējamās trejsavienības nākotne, jo dažādi augsta līmeņa paziņojumi, saistīti ar situāciju apkārt Ukrainai un Krievijas prasību rietumvalstīm pārskatīt politiku drošības jomā, šobrīd izskan kuplā skaitā. Gandrīz vienlaikus ar britu ārlietu ministri ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens, piemēram, paziņoja, ka Vašingtona gatavo rakstisku atbildi Maskavai uz tās prasībām, Vācijas kanclers Olafs Šolcs – ka Ukraina nedz tuvākajā laikā, nedz pārskatāmā nākotnē nekļūs par NATO dalībvalsti, tomēr garantijas, ka alianse neturpinās paplašināties austrumu virzienā, Maskavai sniegtas netiks, jo tas būs pretrunā ar NATO principiem, u. c.

Arī paziņojumu spektrs ir visdažādākais – sākot no kareivīgiem, bet beidzot ar izteikti samiernieciskiem, un daudzos gadījumos nav saprotams, vai teiktais ir daļa no diplomātiskām spēlēm vai konkrēta nostāja. Šo iemeslu dēļ ziņa par Londonas iecerēm ievērību izpelnījās galvenokārt Ukrainā, pie kam arī tur to ātri aizēnoja britu izlūkdienesta secinājums, ka Maskava cenšas panākt Ukrainas politiķa Jevgeņija Murajeva nonākšanu šīs valsts prezidenta krēslā. Secinājums gan izklausās pēc sazvērestību teorijas, jo Murajevs ir politiskais marginālis ar niecīgu vēlētāju atbalstu un viens no tiem politiķiem, kas ir pakļauts Krievijas sankcijām.

Tajā pašā laikā ļoti ticams, ka Londonas plāni attiecībā uz minētās trejsavienības izveidi, vērstas pret Krieviju un arī Baltkrieviju, ir daļa no nopietnas ilgtermiņa stratēģijas. Lielbritānija vēsturiski vienmēr ir centusies veidot un atbalstīt alianses "no jūras līdz jūrai", lai nepieļautu Krievijas un kontinentālās Eiropas (Vācijas un Francijas) tuvināšanos. Pēc izstāšanās no Eiropas Savienības nekas netraucē Londonai atgriezties pie savas klasiskās politikas, un virkne pazīmju liecina, ka tas arī tiek darīts. Šajā gadījumā saskan arī ASV un Lielbritānijas intereses, jo pēdējā uzņemas tās funkcijas reģionā, kuras dažādu iemeslu dēļ nevar vai nevēlas uzņemties Vašingtona.

Vēl svarīgāk, ka savas ģeopolitiskās alianses un ietekmes zonas (bet tādas sniedzas tālu aiz Eiropas robežām) ļauj Lielbritānijai cerēt uz atgriešanos ģeopolitikas augstākajā līgā kā neatkarīgai spēlētājai, nevis tikai piedalīties tajā ASV jaunākās partneres statusā. Pakts Londona – Varšava – Kijeva, pie kam ar iespējām tajā iesaistīt arī Baltijas valstis (un, protams, ne tikai tās), lieliski iekļaujas visā iepriekš minētajā.