Neskaitāmas reizes valdībai uzsvērts, ka sabiedrība neiebilst pret ierobežojumiem, bet gan pret valdības nekonsekvenci savā rīcībā un lēmumu un ierobežojumu saturā. Tajā pašā laikā valdošā koalīcija kopā ar domubiedriem nenogurstoši visās problēmās un nespējā savaldīt epidēmiju cenšas vainot un strostēt sabiedrību.
Nevainoju māksliniekus, tomēr ciniska šķiet valsts dotā atļauja rīkot mūzikas balvas pasniegšanas ceremoniju klātienē laikā, kad bērniem ar likumu aizliegts apciemot savus vecākus, radiniekus, draugus.
Pēc normatīviem cilvēks nedrīkst izpalīdzēt kaimiņu tantei un aizvest viņu ar savu auto uz tuvējo veikalu (abiem lietojot sejas maskas), bet tikmēr tiek ļauts desmitiem dažādu mājsaimniecību braukt vienā sabiedriskajā transportā, un nupat vēl ver vaļā iespējas lidot uz siltajām zemēm baudīt sauli un mājās atvest vēl kādu līdz šim neiepazītu Covid-19 atzaru. Mūs īpaši aicina uz veikalu doties vienatnē, tajā pašā laikā viens no galvenajiem infektologiem un ierobežojumu pastiprināšanas rosinātājiem parlamenta komisijā būtībā atzīstas, ka paša ģimene to neņem galvā, jo, kamēr sieva veikalā, tikmēr infektologs tā ārpusē taisa ''kompromitējošas bildes'', kuras pēc tam demonstrē kā sabiedrības bezatbildības sliktos piemērus. Bet neviens taču viņam pat nepajautāja, kāpēc viņš vispār uz veikalu gājis divatā ar sievu.
Īpašs cinisma paraugs ir ministra Pavļuta īstenotā bēdīgi slavenā vakcinācijas biroja ''glābšanas operācija''.
Sabiedrība skaidri pateikusi – atsakāmies maksāt par sliktu darbu. Taču, pēc visa spriežot, valdība plāno sabiedrībai vīzdegunīgi iespļaut acīs.
Manuprāt, izcils politiskās bezkaunības piemērs ir arī valdības locekļu ārpusrindas vakcinācijas pompozais pasākums laikā, kad riska grupās esošajiem cilvēkiem pilnīgā neziņā jāgaida sava kārta – kaut kad! Un vēl jo ciniskāka ''nepārtrauktības garantu'' vakcinācija ir tāpēc, ka trīs ministri vispār atteicās šobrīd vakcinēties. Lai gan viņu žestu varētu uzskatīt par cēlu, taču līdz ar to pilnīgi bezjēdzīga bija pārējo ministru vakcinēšana, jo tas nozīmē, ka valdības sēdes arī turpmāk nevarēs notikt klātienē.
Valdības nekonsekvences piemērus varētu uzskaitīt bezgalīgi. Taču aizvien vairāk sāk uztraukt jautājums – cik ilgi mēs kā valsts šādu situāciju spēsim izturēt?