Ar to domāju Latvijas pārstāvju ļoti pasīvo rīcību, lai izšķirošajos brīžos nostātos kategoriskā pozīcijā un nepiekristu ES birokrātijas "vidēji svērtajiem" lēmumiem, kas, no vienas puses, ir loģiski un svarīgi globālā mērogā, bet, no otras puses, skaidri ļauj saprast, ka "lielie draugi" pasaules lāpīšanu un dažādus zaļos pasākumus aizvien realizē uz mazāko rēķina.
Tas, ka ir svarīgi saimniekot dabai draudzīgi un mazināt gan CO2 , gan īstenot daudzus citus vides saudzēšanas pasākumus, ir skaidrs jebkuram saprātīgam cilvēkam. Tomēr nav saprotams, kādēļ kaitniecisko aktivitāšu mazināšanas pasākumi tiek izstrādāti, nevis skrupulozi izvērtējot un aprēķinot katras konkrētās valsts "pienesumu" vides piesārņošanā, bet gan izmantojot principu "vidējā temperatūra slimnīcā". Tieši šo iemeslu dēļ Latvijai, kas lielākajā daļā jomu nebūt nav pirmajās videi nedraudzīgo valstu vietās, ir jāievieš mūsu situācijai neproporcionāli drastiski ierobežojumi un samazinājumi, turklāt atsevišķās situācijās, piemēram, tajā pašā kūdras nozarē vai lauksaimniecībā, Latvija uz citu ES valstu fona ir visai nosacīti uzskatāma par videi nedraudzīgu valsti.
Tajā pašā laikā ES prasības, kurām Latvijas ierēdņi visai pazemīgi piekrīt un tādējādi uzspiež tiem, kuri ar savu darbu un samaksātajiem nodokļiem mūs uztur, sāk iezīmēt aizvien drūmāku nākotnes ainu. Un nav skaidrs, vai Latvijas politiskā un ierēdnieciskā armija nespēj vai nevēlas saprast, ka akli un pakalpīgi pakļaujoties Briseles "vidējās temperatūras" principam attiecībā uz jebkuru jautājumu, kas tiešā mērā skar Latvijas tautsaimniecību un ikvienu uzņēmēju, viņi būtībā paraksta "iznīcināšanas rīkojumu" pašu līdzpilsoņu biznesam un attiecīgi arī valsts tautsaimniecībai kopumā.
Paradoksālā kārtā tā īsti nav dzirdēts, ka Latvijas pārstāvji Briseles gaiteņos skaļā balsī, piemēram, paziņotu: Latvija ir gatava piedalīties vides aizsardzības pasākumos un to jau tagad dara un turpinās darīt, taču atbilstoši tam apjomam, kāds ir mūsu nodarītais kaitējums pasaulei. Taču nē! Mēs apzināmies, ka daudzas valstis pasauli piesārņojušas un turpina to darīt neskaitāmas reizes vairāk nekā mēs. Taču Latvijas pārstāvji nez kādēļ visu mūsu vārdā uzņemas saistības sakopšanas darbos strādāt un attiecīgi maksāt daudz lielāku cenu nekā lielākie piesārņotāji, kuri, iespējams, labsajūtā pasmejas par mūsu ierēdņu pazemīgo un Latvijas tautsaimniecībai bīstamo pārcentību.