Šā brīža spilgtākie piemēri ir saistīti ar izteiksmīgu roku plātīšanu, kad tiek atgādināts par likumā noteikto apņemšanos palielināt atalgojumu veselības aprūpes jomā strādājošajiem. Tāpat pamatīgi skandāli izvērtās, kad pievērsām uzmanību nepieciešamībai atvēlēt finansējumu Latvijas pastam gan preses, gan pensiju piegādes nodrošināšanai. Un tad vienā brīdī pēc valdības sēdes pie žurnālistiem iznāk smaidīgais Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) un, komentējot lēmumu 2020. gada budžetā paredzēt papildus piecus miljonus eiro jaunajam politisko partiju finansēšanas modelim, sāk klāstīt, ka budžetā jau sen bija jāparedz lielāks finansējums partijām, jo tās esot pārāk atkarīgas no privātā finansējuma utt.
Tikpat labi varēja būt runa par deputātu vai ministru algām, tas lietas būtību nemaina. Ja vienā gadījumā stāsts ir par veselas veselības nozares sabrukšanas risku, tāpēc ka vairums speciālisti varētu pārcelties uz valstīm, kur viņu darbu novērtē adekvāti, tad šeit – aiz skaistām frāzēm par nepieciešamību veicināt politiķu neatkarību no kaut kādiem mistiskiem naudasmaisiem ir vāji slēpti centieni raust budžeta naudu sev.
Jau esmu par to rakstījis – ja tiešām kāds politiķis vai partija (īpaši starp valdošajiem, kas pieņem mums saistošus lēmumus) jūt lielu atkarību no kāda finansētāja vai, ja, piemēram, premjeram ir zināmi konkrēti fakti par to, lai neklusē, – KNAB ir pat īpaša nodaļa, kur par to var ziņot. Ja tādu faktu nav, tad bēdīgāk – sanāk, ka mūs vien māna ar stāstiem par šādiem it kā nepārvaramiem riskiem? Turklāt joprojām neatbildēts ir jautājums: vai tiešām sponsori (arī tādi, kas partijas vai to pārstāvjus tiecas "piebarot" neoficiāli) tā paši no sevis izzudīs vien tāpēc, ka būs kādas papildu "piešprices" no budžeta?
Bet ne jau uz partiju finansēm šoreiz gribētu koncentrēties. Daudz svarīgāks jautājums, manuprāt, ir par to, ka nav sistēmas budžeta dalīšanā. To arī valsts kontroliere Dienā atzīst, ka caur priekšlikumu vērtēšanas formālo sietu iet tikai sākotnēji iesniegtie naudas pieprasījumi.
Kad lemšana tiek politiskā līmenī, ne tikai priekšvēlēšanu solījumus, arī likumā noteiktās apņemšanās tā vienkārši var ignorēt, bet sabiedrībai aktuālas vajadzības tiek kaut cik apmierinātas vien pēc pamatīga skandāla.
Un lai arī tā dēvētās deputātu kvotas formāli likvidētas, tomēr, kā redzam no "fiskālās telpas" dalīšanas, tādas kā "partiju kvotas" joprojām ir palikušas – brīvo naudu dala nevis tam, kam vairāk vajag, bet lai visiem "savējiem" tiek. Ja politiķiem bail, ka kāds sponsors (šajā gadījumā labā nozīmē – cilvēks, kurš vēlas atbalstīt saprātīgas, valstiski atbildīgas politikas īstenošanu), to visu redzot, var sākt uzdot tiešus, bet valsts naudas dalītājiem netīkamus jautājumus (tāpēc no šādas "atkarības", kā redzams, viņi grib tikt vaļā), tad mani drīzāk satrauc, ka pāreja uz partiju finansējumu no budžeta var vēl vairāk veicināt partiju patvaļu ar valsts finansēm, – tad tiešām nebūs neviena, kas sit pa nagiem un ko respektētu. Jo vēlētājus jau respektē tikai pirms vēlēšanām...
P
Neuztraucieties