Aizliedza darbu manikīriem, bet neliedza frizieriem, taču, kad tas raisīja skandālu, aizliedza abiem. Teica, ka darbības ierobežojumi ir vien uz īsu laiku, taču nu redzam, ka tiem galu nevar saskatīt. Ieviesa pabalstus tiem, kam ir aizliegusi strādāt, taču ar tik stingriem nosacījumiem un tik mazā apmērā, ka cilvēki drīzāk strādāja nelegāli nekā lūdza atbalsta grašus valstij. Nu jaunā spožā ideja – pārtikas veikalā saimniecības preces ļaut tirgot, bet saimniecības preču veikalos – ne, tikai pārtiku. Ziemas zābakus, protams, var pirkt arī internetā, taču, ja gribas ar piemērīšanu, nekas cits neatliks kā vien izvēlēties tos, ko tirgo... pārtikas lielveikalos. Protams, pārtikas veikalus tas motivē tirgot itin visu, pēc kā daudzo liegumu dēļ ir neapmierināts pieprasījums. Ja manīs, ka tirgū nav apmierināts pieprasījums, teiksim, pēc cementa, kanalizācijas caurulēm, krāsām, tad gan jau blakus maizei, pienam un desām tirgos arī to.
Vai ir liela jēga no līdz šim ieviestajiem ierobežojumiem? Kaut kāda jau ir – vienu laiku jaunas saslimšanas ar Covid-19 līmenis turējās daudzmaz nemainīgs. Var jau, protams, jokojot minēt, ka vīruss aiz smiekliem par valdības rīcību zaudējis spēju vairoties, bet humors arī mazs mierinājums. Tomēr gribas, lai tie soļi, ko sper valdība cīņā pret Covid-19, būtu efektīvi un, ja ciešam šo ierobežojumu dēļ, tad zinām, ka tam ir jēga.
Saslimstības rādītāji atspoguļo cilvēku uzvedību – tā situāciju nu skaidro eksperti. Loģiski! Pērn pavasarī, kad valdība bija izlēmīga, arī cilvēki tās lēmumus vairāk respektēja un bija rezultāts. Bet tagad cilvēki jūtas pievilti. Nevar gaidīt, ka, valdībai nemitīgi pagarinot par īslaicīgiem pieteiktos ierobežojumus, cilvēki turpinās, tā teikt, tupēt kaktiņā, nemēģinot pielāgoties situācijai. Vēl jo vairāk, ja virkne līdz šim noteikto un arī nupat koriģēto ierobežojumu ir līdz smieklīgumam absurdi. Līdzībās runājot, ja dots starts sprintam un pēc tam – skrējiena laikā! – distance vairākkārt pagarinās līdz pat maratona mērogam, nevar cerēt, ka visi turēs sākotnējo tempu, nemēģinās lietot izturības vairošanas līdzekļus, pieturēties pie kāda, kas pavelk, nošmaukt kādu līkumu utt. No šī viedokļa raugoties, nekas labs nav gaidāms arī tuvākajos pāris mēnešos – līdz pat brīdim, kad savu efektivitāti sāks uzrādīt vakcinācija. Jo uzņēmējiem kredīti jāatdod, darbiniekiem algas jāmaksā vai tie jāatbrīvo no darba. Un arī, tā teikt, cilvēks parastais nevar mēnešiem ilgi nesatikt savus vistuvākos, lai arī kā to kāds valdībā gribētu.