Cik var reformēt?!

Vispirms jau nesaprotama ir politiķu vēlme nemitīgi kaut ko reformēt. Pat ja ir vēlēšanās apliecināt, ka zina, kā visam jānotiek, labāk par priekšgājējiem, kuri "visu salaiduši tūtē", tomēr jārēķinās arī ar sabiedrības pieredzi – reformas līdz šim ne ar ko labu nav beigušās, tāpēc katras jaunas tiek uztvertas ar vēl lielāku piesardzību.

Visnepatīkamākais laikam šoreiz ir tas, ka nav korekti definēts, kāpēc šī reforma nepieciešama. Jo trūkst budžetā naudas mediķu algām un politiķu priekšvēlēšanu solījumu izpildei, tāpēc nu steidzami nepieciešama lielāka nodokļu "slaukšanas iekārta"? Tas būtu ļoti aplams, ļoti cinisks pret sabiedrību pamatojums. Diemžēl ko tādu var noprast pēc vairāku ministru un arī premjera vēstījumiem. Ja tiešām tas ir vienīgais vai lielākais iemesls iecerētajai nodokļu reformai, lai tad paši nebrīnās, ka cilvēki masveidā parakstās par šīs Saeimas atlaišanu (un, tiklīdz sāks šo nodokļu reformu, ļoti ticams, ka parakstīsies vēl vairāk). Šajā situācijā nodokļu reforma ir kā vēl viena pagale referenduma rosinātāju ugunskurā. Politiķiem arī ar to būtu jārēķinās.

Jautājums arī – vai prastu nodokļu palielināšanu var dēvēt par reformu? Saprotams, ka nodokļu palielināšana (vai jaunu radīšana, slēpjoties aiz atrunām, ka, piemēram, visiem jābūt sociāli aizsargātiem, visiem jāpiemēro vienādi nodokļu režīmi utt.) ir neizbēgama, ja izmaiņas vērstas uz to, lai budžetā būtu vairāk naudas. Bet tad jāapzinās, ka jebkuri nodokļu palielinājumi vai nu bremzē ekonomikas attīstību, vai visvairāk sāp nabadzīgākajiem.

Būtu tikai loģiski, ja nodokļu sistēma tiktu aizvien pilnveidota, lai tikai stimulētu straujāku valsts ekonomikas izaugsmi, kas tad nestu papildu naudu budžetā. Proti, būtu jādomā, nevis kā vairāk atņemt jau tā nabadzīgajam sabiedrības vairākumam, lai pēc tam, daļu paturot sev, kaut ko atdotu tiem, kas visskaļāk bļauj, bet gan jārūpējas par to, lai attīstītos un vairāk pelnītu uzņēmumi, uzņēmēji, tad arī valsts budžeta ieņēmumi augtu, būtu vairāk līdzekļu, ko pārdalīt tiem, kuri tiek finansēti no valsts vai kuri paši objektīvu iemeslu dēļ sevi nespēj nodrošināt.