Jau tolaik vismaz Jaunajai Vienotībai bija vēlme beņķīti veidot ar četrām kājām, kamēr līdzšinējie koalīcijas partneri – Apvienotais saraksts un Nacionālā apvienība – uzstāja, ka beņķītis (jeb šajā gadījumā valdība) būs gana stabils arī bez ceturtās kājas Progresīvo izskatā.
Jāsaka, ka beņķītis pēc būtības aptuveni pirmo eksistēšanas pusgadu jau arī bija gana stabils. Tādā nozīmē, ka valsts attīstības un uzplaukuma virzienā īpaši nekas nenotika tikpat mierīgi kā K. Kariņa pirmās valdības laikā. Viss mainījās brīdī, kad E. Levits saprata, ka viņam nesavākt Saeimas deputātu nepieciešamo balsu skaitu, lai taptu otrreiz ievēlēts prezidenta amatā, un viņš atsauca savu kandidatūru uz augsto amatu. Kā atminamies, tālākie notikumi risinājās ļoti strauji, un rezultātā Valsts prezidenta amatā tika ievēlēts bijušais Vienotības biedrs Edgars Rinkēvičs, bet viņa ievēlēšanas apstākļi, īpaši par viņu nobalsojušo deputātu saraksts, savukārt pamatīgi satricināja ķeblīti, jo faktiski bija radusies jauna koalīcija, kura gan oficiāli vēl nav tapusi, bet faktiski jau pastāv. Jo bija skaidrs, ka ne jau uzskatu un pārliecības maiņas rezultātā K. Kariņš bija tik pēkšņi mainījis attieksmi pret ZZS, kuru savā pirmajā un otrajā valdībā nepieņēma ZZS saistības ar bijušo Ventspils mēru Aivaru Lembergu dēļ. Kā atgādina virkne politikas vērotāju – tā teikt, ZZS un A. Lemberga attiecībās šodien nekas nav mainījies, bet nez kādēļ šis faktors vairs nesatrauca K. Kariņu, un patiesībā nesatrauc arī Jauno Vienotību pašreizējās sarunās un konsultācijās par jauno valdību.
Bet patiesībā stāsts pat nav par sarkanajām robežām un principiem. Stāsts arī nav par ķeblīša kāju skaitu. Stāsts ir par to, vai jaunā mēbele – lai cik tai būtu kāju – būs noderīga un labumu dodoša, vai tomēr tā būs tikpat bezjēdzīga lieta kā ledusskapis Ziemeļpolā? Proti, ir tiešām ļoti nogurdinoši atkal un atkal klausīties un lasīt politiķu populistiskos lozungus par valsts attīstības sekmēšanas plāniem, ja solījumus par uzlabojumiem dzirdi atkal no tiem pašiem, kuri to solījuši pēdējos desmit un vairāk gadu. Un te runa nav par vienu vai divām partijām. Visi ir vienādi. Vai šī reize būs izņēmums? Ļoti gribas cerēt.