Turpinot uzlaboties eirozonas ekonomiskajiem rādītājiem, šis jautājums kļūs aizvien aktuālāks, jo līdz ar ekonomisko aktivizēšanos palielinās arī inflācija, turklāt pašreizējā uz lētiem aizdevumiem orientētā politika ir veicinoša arī dažādām finanšu tirgus negācijām. Proti, tā kā ekonomikas stimulēšanas gaitā veiktie valdību obligāciju pirkumi likuši ievērojami sarukt ienesīgumam fiksēta ienesīguma finanšu instrumentu tirgos, investori peļņu meklē citur, orientējoties uz investīciju ziņā riskantākām investīcijām. Tas palielina finanšu aktīvu cenas, vienlaikus kāpinot toleranci pret zema investīciju reitinga projektiem, kuri, mainoties ekonomikas konjunktūrai, var izrādīties dzīvotnespējīgi.
Peļņas vārdā tiek riskēts un tiek uzņemti riski, aizdodot naudu finansiālā ziņā nestabilām valstīm ar likmēm, kas bez ECB stimulēšanas programmas diezin vai notiktu. Savukārt šīs valstis savu labklājību nevēlas upurēt un, turpinot aizņemties, palielina parādu kalnu, turklāt arī ar liela apjoma konkurētspējīga eksporta radīšanu lāgā nesokas, jo ražot Austrumeiropā vai Āzijā sanāk lētāk. Lai arī to tautsaimniecības sākušas izaugsmi, parāda attiecību pret ekonomikas apjomu naudas izteiksmē jūtami mazināt neizdodas, bieži vien notiek pat pretējais.
Tiek izteikti viedokļi, ka tādas valstis kā Itālija un Portugāle pašas savas saistības bez ECB atbalsta nespētu pārfinansēt. Līdz ar to likumsakarīgs ir jautājums, kas notiks tad, ja, iegrožojot inflāciju, tiks būtiski samazināti pašreizējie finanšu stimuli. Starp citu, šis jautājums var izrādīties itin būtisks arī Beļģijai, kuras valdības parāds arī pārsniedz valsts ekonomikas apjomu. Pati ECB pagājušajā nedēļā paziņoja, ka pašreizējo monetāro politiku saglabās. Iespējams, to vajadzēs darīt arī nākamgad, tomēr var izrādīties, ka tā ir tikai "laika nopirkšana" un iespējamās finanšu nepatikšanas laika gaitā tikai pieaugs.
reptilis
viesis
eiropa