Nav noslēpums, ka ES valstu vidū Latvija kaimiņvalstī tiek ietverta naidnieku topa augšgalā, bet ilglaicīga prakse liecina, ka savstarpējās ekonomiskās attiecības saglabājas un, neskatoties uz ieviestajam pārtikas preču embargo 2014. gadā, 2019. gadā Latvijas preču eksports uz Krieviju sasniedza vēsturisko rekordu, bet pērn nedaudz saruka saistībā ar Covid-19 pandēmiju.
Pragmatisms vairāk vai mazāk vienmēr ir stāvējis pāri dažādiem politiskajiem izlēcieniem, un pagaidām nav pamata domāt, ka šī reize būs izņēmums.
Ja situācija Krievijā saglabāsies tāda kā līdz šim, visticamāk, diplomātiskajā līmenī būs apmaiņa ar dažādiem paziņojumiem un pie tā viss arī apstāsies. Par to, ka scenārijs varētu būt tieši tāds, vedina domāt arī Krievijas ekonomiskā statistika. Arī Krievija, tāpat kā pārējā pasaule, pērngad cieta no Covid-19 izplatības, un valsts iekšzemes kopprodukts salīdzinājumā ar 2019. gadu saruka par 3,1%. Uz kopējā pasaules fona šis kritums nav vērtējams kā liels, un var arī teikt, ka kaimiņvalsts tautsaimniecība koronavīrusa nedienas ir pārdzīvojusi salīdzinoši veiksmīgi. Tomēr pagājušajā gadā notikušais straujais cenu kritums enerģētisko resursu tirgū nevarēja neatsaukties uz Krievijas rubļa vērtību. Vakar viena eiro kurss svārstījās ap 89 rubļu atzīmi, un tas ir apmēram par 20 Krievijas nacionālās valūtas vērtībām vairāk nekā gadu iepriekš, kas zināmā mērā norāda arī uz ārvalstu valūtu rezervju izsīkšanu. Eksportējot naftu, Krievija rubļos iegūst vairāk naudas, taču šo guvumu apēd inflācija. Vēl relatīvi nesen (janvāra beigās) eiro maksāja vairāk nekā 92 rubļus.
Tādējādi, ja raugāmies īstermiņā, mēs redzam, ka pasaulē pieaugušās naftas cenas sekmē arī Krievijas valūtas kursa palielināšanos. Tomēr uzlabojumi var turpināties tad, ja netiek traucēta ārējā tirdzniecība un ES ir viens no lielākajiem eksporta partneriem.
Ja notiktu saišu saraušana, tad notiktu arī Krievijas eksporta samazinājums, bet realizācija ''draudzīgajās'' valstīs vai Ķīnā nespēj nosegt visu eksporta kapacitāti, līdz ar to Eiropai nav jābaidās, ka tā paliks bez naftas un gāzes. Enerģētiskie resursi jau sen vairs nevar kalpot kā nopietns ekonomiskās šantāžas līdzeklis, jo līdz ar tehnoloģiju attīstību spēlētāju un pārdot gribētāju skaits pieaug, turklāt tam ir jāspēlē pret energoefektivitātes pasākumiem, kuru rezultātā pieprasījums pēc enerģētiskajiem resursiem vairs nav ar pieaugošu raksturu. Enerģētisko resursu tirgū ir disbalanss, tāpēc praksē Krievija droši vien centīsies noturēt savu tirgus daļu, nevis to samazināt. Turklāt šķiet, ka praktiskie apsvērumi pagaidām turpina dominēt vai nu tāpēc, ka ka naftas realizācijas iespējas ir uzlabojušās, vai tāpēc, ka ledus apstākļi kaimiņvalsts ostās nav labvēlīgi, vai arī abi minētie faktori kopā, un šķiet, ka pēdējo nedēļu laikā pa dzelzceļu ripojošo naftas produktu cisternu skaits pieaug.
Tas nozīmē, ka, neskatoties uz politiskajām negācijām, ekonomika ir ieinteresēta strādāt sazobē un mūsu valsts tranzīta nozarei ir izdevies tikt pie nelieliem uzlabojumiem.