Situāciju saasināja notikumi 9. un 10. maijā, un politiķi, apjaušot Saeimas vēlēšanu tuvumu, tagad cenšas izpatikt katrs savam elektorātam, pat aizejot radikālās galējībās gan par latviskā nacionālisma, gan par "Izdabāsim krieviem!" tēmu. Taču jāņem vērā arī tie iedzīvotāji, kas vēlēšanās nepiedalās, jo viņi nav Latvijas pilsoņi un līdz ar to nav politiķu interešu lokā tiešā veidā, t. i., kā vēlētāji.
Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati rāda, ka mūsu valstī 86,9% iedzīvotāju ir Latvijas pilsoņi, 9,7% nepilsoņi, 2,1% – Krievijas pilsoņi, pārējie – citu valstu pilsoņi. Uzmanības vērts ir tas, ka 50,9% nepilsoņu dzīvo Rīgā, turklāt no visiem Latvijas nepilsoņiem 74,4% ir vecumā pāri 50 gadiem.
Protams, nevajadzētu vispārināt un apgalvot, ka visi nepilsoņi ir nelojāli Latvijai. Var būt nepilsoņi – mūsu valsts patrioti, un Latvijas pilsoņi, kuriem te "Viss ir slikti!" un kuriem ir savdabīgs skatījums uz Krievijas-Ukrainas konfliktu. Tomēr CSP dati liek domāt – lai veicinātu cittautiešu integrāciju, ir jāatrod veids, kā uzrunāt rīdziniekus vecumā pāri pusmūžam. Ja ir runa par informācijas avotiem, saprotams, ka būtiski ir klasiskie mediji – televīzija, radio, preses izdevumi, paralēli arī, protams, interneta portāli un sociālie tīkli, bet uz Instagram influenceriem vien nevar paļauties. Psiholoģiskā aspektā būtiski ir tas, ka cilvēki, kas dzimuši ap 1970. gadu un senāk, atceras laiku pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas un var gadīties, ka viņu vidū ir tādi, kuri vienkārši kultivē nostalģiskas atmiņas "Ak, skaistā jaunība!" stilā.
Protams, demokrātiskā valstī atmiņas ir katra privāta darīšana, bet uz Ukrainā notiekošā kara fona ignorēt to, ka ir tādi cilvēki, kuri dzīvo mūsu valstī, bet vienlaikus idejiski iekapsulējušies Krievijas impērisko ambīciju pasaulē, arī nedrīkst. Patlaban rodas iespaids, ka līdzšinējā integrācijas politika bijusi veiksmīga attiecībā uz tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri paši vēlas integrēties, bet ne attiecībā uz tiem, kuri argumentēti jāpārliecina.
Jāapzinās arī, ka Latvija uz vispārējā Eiropas līmeņa nav turīga, līdz ar to atšķirībā no Ziemeļvalstīm patriotismu nevar veicināt, akcentējot visas sabiedrības labklājību. Latvijai atliek popularizēt iespēju dzīvot demokrātiskā valstī un aicināt iedzīvotājus koncentrēties uz to, kas mūsu zemē šķiet pievilcīgs, bet tos, kuriem viss latviskais šķiet nīstams, mudināt apsvērt, vai Latvijas Republika ir īstā vieta, kurā dzīvot.