Viens no tiem ir fakts, ka laikmetā, kad jau kā ierastu ikdienas sastāvdaļu uztveram gan mākslīgo intelektu, gan lidojumus aizvien tālāk Visumā, pat visattīstītākās un bagātākās pasaules valstis ar milzīgiem finanšu, zinātnieku un citiem resursiem izrādījušās pilnīgi bezspēcīgas pēkšņi uzliesmojuša vīrusa priekšā, kas apdraud jebkuru cilvēku neatkarīgi no viņa sociālā, ekonomiskā un cita veida statusa. Un izskatās, ka arī ziņas par zinātnieku pirmajiem pozitīvajiem rezultātiem vakcīnas izstrādē varētu būt pārāk lielām cerībām apvītas, ņemot vērā, ka (cik vismaz var noprast) zinātnieki vien aptuveni nojauš vīrusa "struktūru", taču aizvien nav atraduši atbildi uz jautājumu – kā un vai vispār ir iespējams šā vīrusa izplatību apturēt un pilnībā to izolēt.
Savukārt nākamais būtiskais iemesls ir secinājums, ka tieši tikpat lielā mērā neviena valsts un tās vadītāji tā īsti neredz patiešām efektīvus veidus, kā apturēt pasaules ekonomikas gāšanos bedrē. Turklāt lielā mērā tā nav tikai valdību problēma – tādas pašas galvassāpes šobrīd moka jebkuru uzņēmēju. Turklāt jebkuru daudzmaz vērā ņemamu prognožu izdarīšanu pilnībā paralizē jau pieminētais vīruss, kas korekcijas ikdienas plānos rada teju katru dienu.
Trešais, manuprāt, tikpat būtisks iemesls – vismaz Latvijā – ir tas, ka patlaban teju visi resursi tiek veltīti mēģinājumiem vairāk vai mazāk veiksmīgi ierobežot vīrusa izplatību un tā radīto ekonomiskās aktivitātes kritumu īstermiņā un salīdzinoši maz tiek strādāts pie konkrētiem, precīzi izrēķinātiem plāniem, kā un ar kādiem instrumentiem maksimāli īsā laikā tiks veicināta ekonomikas un iedzīvotāju pirktspējas noturēšana ilgtermiņā.
Tas, ka pašlaik ir samērā maz cilvēku, kuri faktiski ir teju bankrotējuši, vēl nenozīmē, ka ar to krīze arī beigsies. Patlaban tirgus ekonomikas rats darbojas pēc iepriekšējo labo laiku inerces, par degvielu izmantojot vismaz daļas cilvēku un uzņēmumu iekrājumus, kurus tie, visticamāk, sāk izmantot savu ikdienas vajadzību segšanai. Taču arī nesenās aptaujas ļāva noprast, ka lielai daļai sabiedrības uzkrājumu apjoms ļautu pašiem noturēties virs ūdens vidēji līdz pusgadam, līdz iestāsies brīdis, kad nāksies izvēlēties teju starp pārtikas iegādi un komunālo rēķinu samaksu.
To, ka valdībai vajadzētu mazāk gozēties sociālajos tīklos un preses konferencēs ar ikdienišķiem "jaunumiem", bet daudz intensīvāk meklēt kvalitatīvus risinājumus, ļauj noprast arī Veselības ministrijas galvenā infektologa Ugas Dumpja vakar parlamentāriešiem sacītais – vasarā varētu būt vērojama situācijas uzlabošanās, bet nākamā ziema, pēc lielas daļas zinātnieku paustā, varētu būt vēl grūtāka, tāpēc nepieciešami nevis īstermiņa, bet ilgtermiņa risinājumi Covid-19 ierobežošanai. Un, manuprāt, līdz ar Covid-19 ierobežošanas plānu tikpat svarīgi ir skaidri definēt ilgtermiņa ekonomiskos risinājumus.
Krējums Saldais
Pravietisnejaukais
Vēl jau var paspēlēt durakus