Par šādiem pētījumu centra SKDS veiktās aptaujas rezultātiem sociālajos tīklos informēja SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš.
Protams, respondentu viedokli par valsts attīstību var ietekmēt tas, cik veiksmīgā vai neveiksmīgā savas dzīves posmā viņi paši atrodas, kā arī dažādas individuālas personības iezīmes, kas dažiem ļauj saskatīt pozitīvo gandrīz jebkādos apstākļos, bet citiem vienmēr skandēt, ka "viss ir slikti!".
Tomēr simboliskā valsts kuģa stūre atrodas pie varas esošo politiķu rokās, un līdz ar to arī viņiem jāuzņemas vismaz daļēja atbildība par to, kā iedzīvotāji vērtē valsts attīstību.
Nesen Evikas Siliņas (Jaunā Vienotība) vadītā valdība atskatījās uz savām simt dienām, un, kā jau parasti tādās reizēs, tika uzsvērts veiksmīgi paveiktais. Taču gan no statistikas datiem, gan no dažādu nozaru pārstāvju sacītā izriet, ka ir nopietni signāli par to, ka viss tomēr nerit pareizā virzienā, turklāt jau gadiem.
Viens no šādiem signāliem ir tas, ka 2022. gadā nabadzības riskam bija pakļauti 22,5% Latvijas iedzīvotāju (tikpat arī 2021. gadā). To atklāj Centrālās statistikas pārvaldes dati. Tātad vidēji viens no katriem četriem pieciem mūsu valsts cilvēkiem balansē uz nabadzības robežas. Vai pie varas esošie politiķi ir sistemātiski strādājuši pie tā, lai novērstu nabadzības cēloņus? Izskatās, ka tomēr ne.
Vēl viens no signāliem ir nepilnības veselības aprūpes sistēmā. Nesen portālā LA.lv bija lasāma LTV ziņu dienesta režisores Daces Kokles pieredze Stradiņa slimnīcas uzņemšanā, kur valdot "vidējā medpersonāla arogance, ciniskums, nevērība, [..] pacientu apsmiešana, ignorēšana". Līdzīga pieredze dzirdēta arī no citiem cilvēkiem, un, pat ja pieņemam, ka pacientu viedoklis šādās situācijās ir subjektīvs, D. Kokles uzdotais jautājums: "Par ko tieši es maksāju nodokļus?" ir visai loģisks. Veselības aprūpe ir tā joma, kurā iedzīvotāji vistiešāk novērtē valsts attieksmi pret viņiem, un to vajadzētu saprast gan šīs jomas pārstāvjiem, gan politiķiem.
Trešais signāls ir politiķu neizlēmīgā nostāja jautājumos, kas skar mūsu valsts ārējo un iekšējo drošību. Austrumu robežai sen bija jābūt nostiprinātai, bet Latvijas Republikai neslēpti nelojālajiem indivīdiem, it īpaši agresorvalsts pilsoņiem, – pasludinātiem par mūsu valstī nevēlamiem, jo Latvijas attīstība pareizā virzienā bez koncentrēšanās uz drošību un aizsardzību pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos nav iespējama.