Konsolidētāji par sekām nedomā

Saprotams, ka situācija uzņēmumā nav vienkārša, ņemot vērā kravu plūsmas no Krievijas samazinājumu. Risinājumi šķietami ir vien divi – vai nu visiem spēkiem strādāt pie tā, lai kravas joprojām būtu, vai arī iet Dombrovska jau savulaik ierādīto konsolidācijas ceļu ar visām no tā izrietošajām emigrācijas, bezdarba un zemo algu sekām.

Vispirms par kravu piesaisti. Vai bezcerīgi, neiespējami? Ņemot vērā Krievijas centienus attīstīt savas ostas un arī sankciju politiku, varētu tā domāt, ja vien tieši pēdējos gados nebūtu Klaipēdas izrāviena kravu apgrozījuma ziņa. Tas nozīmē, ka ne visu nosaka ģeopolitika, sava loma ir arī centībai.

Labi, var jau vadīties pēc pēdējā laikā pie mums modē nākušās pieejas, ka nekādas biznesa attiecības ar Krieviju mums nav vajadzīgas un tostarp varam iztikt bez tranzīta.

Pēc domnīcas Certus pirms pāris gadiem publicētiem datiem, tranzīts Latvijas tautsaimniecībā ienes aptuveni divus miljardus eiro jeb 9% no Latvijas kopējās pievienotās vērtības, šajā jomā nodarbināti 83 tūkstoši strādājošo jeb 9,3% Latvijas darbaspēka.

Ja no tā atsakāmies, tad kuras ir tās jomas, kas ļaus kompensēt zaudējumus? Diez vai daudzus tranzītā strādājošos būtu iespējams ātri pārkvalificēt par IT speciālistiem.

Protams, ne viss tranzīts ir saistīts ar LDz, taču jāņem vērā, ka dzelzceļš neizbēgami ir tāds kā Latvijas tranzīta infrastruktūras mugurkauls. Ja gribam šo jomu saglabāt, nenogremdējot strauji un tātad neradot milzu satricinājumu Latvijas tautsaimniecībai kopumā, ja ceram, ka nākotnē pārvadājumu apjomus varbūt izdotos atkal audzēt, tad šī ''mugurkaula'' veselības stāvoklis ir īpaši uzraugāms. Bet vai tas tiek darīts? Ko nozīmē apņemšanās darbinieku skaitu samazināt par teju vai ceturtdaļu? Vai tas nozīmē, ka vairs tik ļoti nerūpēsies par jaunu kravu piesaisti? Varbūt retāk kontrolēs ritošā sastāva un sliežu ceļu stāvokli un to labos? Mazinās apsardzi? Varētu saprast, ja stāsts būtu par procesu automatizāciju, taču jāņem vērā, ka tā prasītu milzu ieguldījumus, kurus šobrīd, šķiet, uzņēmums nevar atļauties – vismaz ne tik strauji, kā plāno darbiniekus atlaist.

Līdz ar to šobrīd notiekošais vedina domāt, ka tas ir tikai sākums problēmām, kas sagaidāmas. Tostarp katrs no mums tās vislabāk varēsim redzēt pasažieru pārvadājumos. Jā, mums zīmē sapņu pilis par Rail Baltica, taču nevajag aizmirst, ka ar to nekādā veidā neaizstās esošo pasažieru pārvadājumu infrastruktūru, vien papildinās. Elektrovilcieni, ko tagad iepērk, brauks pa jau esošajām sliedēm, tikai ar to atšķirību, ka iepriekš to uzturēšanu pārsvarā finansēja kravu pārvadājumi, bet nākotnē izmaksu slodze draud pārcelties uz pasažieru maciņiem...