Kungs paliek. Kalpus atlaiž

Protams, te ir pamats ironijai par to, ka šie pārmetumi tikpat labi attiecināmi arī uz viņu pašu. Proti, sanāk – ja visi pārējie nedara tā, kā konkrētais līderis vēlas, tad visi pārējie ir sliktie, ne jau tas viens, kas formāli ir priekšgalā, lai gan faktiski pietuvinājies politiskajiem konkurentiem. Tomēr šajā gadījumā situācija ir komplicētāka, ņemot vērā, ka radikāli mainījušies apstākļi – KPV LV pēc Kaimiņa iniciatīvas tika dibināta kā opozicionāru varai partija, nu tā pati ir pie varas, lomas mainīšanās jau ir sašķēlusi Saeimas frakciju tajos, kuri atbalsta iešanu šībrīža valdībā, un tajos, kuri to neatbalsta, un nu šķelšanās manāma pēc pazīmes: vai tiešām nekritiski atbalstāms ir itin viss, ko partneri valdībā saka, vai tomēr ir jādomā arī ar savu galvu.

Tāda situācija allaž rosina uz pārdomām – kuri tad ir tie īstenie, pareizie? Tie, kuri turpina uzvesties kā opozicionāri? Tie, kuri, arī pie varas būdami, principiāli iestājas par vērtībām, kuras definētas sākotnēji? Tie, kuri pieņēmuši situācijas maiņu un tam atbilstoši koriģējuši politiskos mērķus, tā teikt, dzīvojot līdzi laikam?
Kongress, protams, parādīs, kuri ir partijas līderi šobrīd, kuru skatījums par to, kas jādara partijai, saskan ar organizācijas biedru vairākuma domām, kuru ne. Un vai Kaimiņš vēl joprojām ir līderis. Jo īpaši pēc viņa izteicieniem, kad daudziem noteikti ir radušās pārdomas par jautājumu: vai tāpēc vien, ka ir bijusi šāda šķelšanās partijas vadībā, uzreiz arī pati organizācija likvidējama? Vai līderis (lai arī varbūt nu jau formālais) pret cilvēkiem var uzvesties kā pankūkas cepot – nezinot, kā to dara, pamēģināja, nesanāca, nu jāizmet? Vai tie cilvēki, kas sanāks uz kongresu, ir vainīgi par to, kas noticis?

Jā, var jau teikt, ka šī partija tāpat ir teju vai mirusi, vismaz reitingi par to liek domāt. Bet tas tad ir pilnīgi cits stāsts. Tas ir stāsts par līderu, tajā skaitā un pirmām kārtām arī Artusa Kaimiņa, atbildību. Nesanāca, tad aizej no politikas. Citādi kaut kā dīvaini – partiju, kas bija vajadzīga, lai tiktu Saeimā, rosina likvidēt, bet pats no deputāta mandāta atteikties negrasās. Kā tā? Ja jau nesanāca, tad jāatsakās arī no iegūtajiem labumiem – uz kāda pamata tos nu gribas paturēt!?