Pie mums pastāv uzskats, ka Latvijas problēma ir tā, ka Covid-19 pandēmijas laikā politiķi pieņēma kļūdainus lēmumus un ka vispār mūsu politiķi visu dara nepareizi. Te gan jāteic, ka pandēmijas gados arī Lietuvā bija ieviesti ne tikai epidemioloģiski pamatoti, bet arī diskutabli ierobežojumi, piemēram, attiecībā uz pārvietošanos valsts iekšienē. Arī patlaban Lietuvas sabiedrība nav sajūsmā par visu, ko dara parlaments jeb Seims un valdība, tomēr valsts augšupeja ir manāma.
Ja raugās statistikā, Lietuva pārspēj Latviju ar jaudīgu uzņēmumu skaitu. Centrālās un Austrumeiropas lielāko, pelnošāko uzņēmumu sarakstā iekļuvuši vien pieci uzņēmumi no Latvijas, bet no Lietuvas – 22, rāda kompānijas Coface apkopojums. Vēl jāmin, ka minimālā alga mūsu dienvidu kaimiņzemē nākamgad varētu pārsniegt 900 eiro, bet Latvijā varētu būt vien 700 eiro. Arī vidējās algas pieauguma temps Lietuvā ir straujāks nekā pie mums. Te gan jāņem vērā atšķirības darbaspēka nodokļos, bet skaidrs, ka ar Baltijā augstāko atalgojuma līmeni Latvija noteikti nevar lepoties.
Uzturoties Lietuvā, rodas iespaids, ka šai valstij veiksmīgāk attīstīties palīdz lielāka sabiedrības saliedētība. No aptuveni 2,8 miljoniem iedzīvotāju ap 85% ir lietuvieši (otrajā vietā – ap 6% – ierindojas poļi). Rūpniecības nozarēm, kuras produkciju eksportē, tas nav svarīgi, bet, piemēram, lietuviešu grāmatu izdevējiem nodrošina daudz lielāku pircēju skaitu, nekā tas ir ar latviski izdotajām grāmatām mūsu valstī.
Viļņā šogad gan pavasarī, gan vasarā, gan rudenī, gan adventes laikā galvenokārt bija dzirdamas divas valodas – lietuviešu un poļu –, turklāt pilsētvidē atbalsts Ukrainai bija pamanāmāks nekā Rīgā. Šīs un vēl citas nianses apliecina, ka Lietuvas uzņēmējdarbības vide nav iestigusi nostalģijā pēc krievu tūristiem un sadarbības ar Krieviju, bet mērķtiecīgi orientējas uz vietējo tirgu, netālajām ES dalībvalstīm un atkarībā no nozares specifikas arī uz citiem tuvākiem un tālākiem tirgiem.
Protams, būtu naivi domāt, ka Lietuvā nav Kremļa ietekmes un nepastāv dažādi hibrīdkara riski, tomēr tur politiskajā un ekonomiskajā dienaskārtībā milzumu laika un enerģijas nav nepieciešams veltīt cīņai ar tiem indivīdiem, kuri nespēj saprast, ka viņiem jābūt priecīgiem par iespēju dzīvot demokrātiskā un eiropeiskā valstī.