To, kā ikvienai valstij veicas, pamatā nosaka trīs faktori – pirmkārt, vēsturiskie, ģeogrāfiskie un dažādi citi objektīvie apstākļi, otrkārt, pārvaldības kvalitāte, treškārt, iedzīvotāju rīcība. Tas, ka Latvijā labklājības līmenis atpaliek, piemēram, no Zviedrijas, skaidrojams ar objektīviem apstākļiem. Mūsu politiskā elite ir vainojama par to, ka savulaik «baroja» vēlētājus ar solījumiem par Ziemeļvalstu labklājības ātru sasniegšanu, bet iemesls tam, ka nedzīvojam tik turīgi kā Skandināvijā, nav skaidrojams vienīgi ar frāzi: "Valdība vainīga!"
Savukārt, kas attiecas uz Latviju, Lietuvu un Igauniju, tad starta laukums ap 1990. gadu bija ja ne gluži identisks, tad līdzīgs. Ja mūsu Baltijas kaimiņzemēm ar ekonomisko attīstību un sabiedrības labklājības stiprināšanu veicies raitāk, tātad tur vēlētāji pratuši parlamentā ievēlēt gudrākus politiķus un arī citās dzīves jomās pieņēmuši tālredzīgākus lēmumus.
Par to, ka Rīga vizuāli atpaliek gan no Tallinas, gan no Viļņas, runāts un rakstīts jau daudz. Diena nesen pavēroja situāciju Baltijas valstīs ārpus galvaspilsētām un secināja, ka visā Baltijā reģionos izteikti jūtams tas, ka daudz kas ir atkarīgs no pašvaldības un no iedzīvotājiem – dažviet ir vērojama sakoptība, prasmīga finansiālo resursu, to vidū Eiropas Savienības projektu naudas izlietošana un dažādu nozaru – sākot no pārtikas ražošanas līdz lauku tūristam – izaugsme. Turpretī citviet valda panīkums.
Milzīgi kontrasti starp Latviju un abām pārējām Baltijas valstīm nav manāmi, drīzāk visā Baltijā kontrastē veiksmīgākas un neveiksmīgākas pašvaldības. Tomēr vienlaikus rodas iespaids, ka gan Igaunijai, gan Lietuvai ir precīzāk definēts attīstības ceļš un izkoptāka prasme koncentrēties uz pozitīvajiem aspektiem. Mūsu ziemeļu kaimiņzemē īstenotā digitālo risinājumu attīstība jūtama arī tālu aiz Tallinas robežām, bet mūsu dienvidu kaimiņvalstī spēcīga jauda vērojama tirdzniecībā un pakalpojumu sektorā.
Uz Baltijas kaimiņu fona izgaismojas divas Latvijas problēmas. Pirmā no tām ir iestrēgšana ilūzijās par sadarbību ar Krieviju. Ir iztērēts milzums laika un resursu, uztverot nopietni tos politiķus, kuri apgalvoja, ka Latvijai finanšu nozarē, kultūrā, tūrismā un vēl citās jomās jābūt tiltam starp Austrumiem un Rietumiem. Otrā problēma ir neprasme definēt savas stiprās puses un mērķtiecīgi strādāt to pilnveidošanā. Un par to nevar vainot vien politisko eliti.