Kāpēc šīs prasības varētu šķist pārspīlētas? Jo apdraudējuma, kā dēļ tās ieviestas, līmenis ir teju vai nekāds. Mēs katru dienu lasām vai dzirdam ziņās, ka ar Covid-19 saslimušo skaits valstī ir nulle, viens, divi, trīs, vien kādā atsevišķā reizē mazliet vairāk cilvēku. Bet politiski noteikts, ka sabiedriskajā transportā drīkst atrasties tikai sejas sargos. Vasarā pat viskarstākajās, sutīgākajās dienās. It kā tā sērga te plosītos milzu apmēros. Samērīgi? Kā varam pārliecināties, aplūkojot sabiedriskajā transportā braucošos, ne visiem tā šķiet. Proti, ļoti daudz ir to, kas vai nu sejas sargu, braucot tramvajā, trolejbusā, autobusā vai vilcienā, vispār nelieto, vai pēc būtības nelieto (tāds ir, bet nokarājas zem zoda gadījumam, ja kāda kontrole piekasās). Lieki jautāt, ko šie cilvēki domā par politiķiem, kas paši sabiedriskajā transportā braucam kaut kā nav manīti (ar ārkārtīgi retiem izņēmumiem), bet uzspiež citiem, daudzuprāt, aplamas prasības...
Tas pats ar prasību par distancēšanos. Veikali vaļā un vilina, pulcēšanās liegumi tiek mīkstināti attiecībā uz ceļojumiem, darba vietām, kultūras pasākumiem un sporta aktivitātēm. Skaidrs, ka tādā situācijā (ņemot vērā arī jau pieminēto mazo no jauna saslimušo skaitu) atgādinājumi par divu metru distanci izskan nesadzirdēti vai, kā saka, tiek laisti gar ausīm. Vai liela jēga, ja tos respektē vien atsevišķās vietās, teiksim, pie veikala kases, bet tajā pašā laikā ignorē teju vai visur citur?
Un ko tad kontrolē – vai fizisko personu uzvedību? Kaut kā nav manīts. Toties nav šaubu tam, ka netrūkst kontrolētāju dažādu uzņēmumu darbībā: vai ir normatīvos paredzētā telpu platība uz tur esošajiem cilvēkiem, vai ir redzamā vietā roku dezinficēšanas līdzeklis, brīdinoši uzraksti, distances marķējums uz grīdas, vai tiek skandināti mudinājumi ievērot distanci utt., kas atkal rada iespaidu, ka visu ko prasa pildīt vien formāli, tā teikt, ķeksīša pēc, ne pēc būtības.
Un ja ir ne viens vien šāds visiem redzamas aplamības piemērs, tad skaidrs, ka "tiesiskā nihilisma vīruss" tikai nostiprinās, un nebūtu brīnums, ja tas sāktu ietekmēt arī citus ar piesardzību pret Covid-19 saistītus politiskus lēmumus un ne tikai tos.
Vai politiķi to nesaprot? Domāju, ka saprot, ja par to aizdomājas. Bet visdrīzāk arī baidās, ka, strauji atslābstot piesardzībai, vīrusa izplatīšanās atkal varētu būtiskos apmēros atsākties, – tad vismaz būs, ar ko piesegties, sakot: mēs taču nemitīgi mudinājām ievērot distanci, valkāt sejas aizsargus, bet tie nesaprātīgie cilvēki...
Irlielāmērāticams
Aizsajūsmasaizrāvāselpa
stulbus lēmumus var piespiest