Neapšaubāmi, ka labāku kandidātu par viņu grūti iedomāties, bet vai tāpēc nu jārīko tik histēriski uzmācīga kampaņa? Ja kāds man tirgū, pieturot vēl pie rokas, uzmācīgi cenšas ko ietirgot, gluži neviļus sāku būt piesardzīgs, domājot, kas gan tam tirgotājam "aiz ādas" – labu mantu tāpat nopirktu, bet, ja tik ļoti uzplijas...
Tagad Levita atbalstītāji emocionāli "uzkurinājušies" tiktāl, ka, šķiet, pasaules gals pienāktu, ja viņu neievēlētu. Dažs atļaujas viņu vērtēt pat augstāk kā ilgstoši dievināto Vairu Vīķi-Freibergu. Tas normāli?
Tādā brīdī šim fanu pulkam gribas vaicāt: jums ir plāns "B" situācijai, ja Saeimas vairākums tomēr nenobalso par Levitu?
Izdomā kādus iemeslus (piemēram, nevēlēšanos pakļauties kādas interešu grupas uzkurinātam spiedienam) un nenobalso. Ko tad? Vai vispār spēsiet pieņemt kā pilnvērtīgu jebkuru citu personu Valsts prezidenta amatā? Vai vilšanās valstī, likumdevējā, partiju sistēmā, demokrātijā nebūs tādā gadījumā pārāk liela?
Tagad pirmoreiz Valsts prezidentu ievēlēs atklātā balsojumā. Tie, kas par viņu kādu, varbūt pat ļoti pamatotu iemeslu dēļ nenobalsos, emocionāli "saprogrammētā" pūļa uztverē uzreiz kļūs par tādiem kā spitālīgajiem, nolinčojamiem, "kremliniem" pat neatkarīgi no viņu argumentācijas, partijas piederības, iepriekšējiem nopelniem valsts labā? Un vai tas, kas te notiek, nav klaja politiķu ietekmēšana?
Un otra situācija. Ja ievēl. Protams, Egils Levits ļoti cienīgi prastu reprezentēt valsti, ļoti daudzi, pat tie, kuru nav tā dēvēto politiski ietekmīgo personu kategorijā, justos pelnījuši sist sev pie krūtīm, sakot: "Es taču teicu, ka tikai par viņu!" Kas tālāk? Ja pirmsievēlēšanas periodā teju vai dievu kārtā iecelts, tad arī vēlāk cilvēki no viņa sagaidītu ko vairāk kā vien bildēšanos starp pasaules varenajiem dažādu starptautisku pasākumu laikā. Augtu prasības pēc striktākas rīcības, partiju "nolikšanas pie vietas", atkal aktualizētos arī jautājums par Valsts prezidenta pilnvaru palielināšanu. Bet vai varam tās palielināt vai samazināt vien atkarībā no tā, kāda personība ir valsts priekšgalā?
Rakstniece Māra Zālīte nupat paudusi: "Mana pārliecība ir, ka viņš spētu visus putnus, kam nošļukuši knābji, ar savu lielo ticību Latvijas valstij un latviešu nācijai atkal celt spārnos." Skaisti vārdi. Varbūt tajos arī rodama atbilde uz jautājumu, kāpēc tik ļoti vajag tieši Levitu. Meklējam īpaši spēcīgu personību savas valsts priekšgalā, jo pašiem šajā brīdī visai vāji ar pašapziņu? Un ne tikai tiem, kurus dēvējam par vidējiem latviešiem, bet arī nācijas garīgajiem līderiem sāk rasties vajadzība pēc šāda "donora"? Ļoti bēdīgi, ja tā.
Viena persona kā tāds cars tētiņš taču nevar atrisināt visas mūsu problēmas.
Gan garīgās, gan materiālās. To taču saprotam. Un šāda personības kulta uzkurināšana galīgi nesader kopā ar to izpratni par demokrātisku sabiedrību, kādu valsts neatkarības gados esam raduši uztvert kā rietumniecisku, kā paraugu sev. Nu no tā atkāpsimies? Kā vārdā?
Rasa
mops
Vakar TV debatēs