Vispirms jau jārunā par to, ka daļa no tiem, kas par šo ziņu "sašūmējās", to bija uztvēruši tikai daļēji, izlaižot vārdus «par pilnu samaksu» un attiecīgi niknojoties par īpašām personām radītām īpašām privilēģijām. Kāds vilka paralēles pat ar padomju laika specslimnīcām, par ko gan runāt nevietā, jo, kā jau teikts, ja par šo īpašo apkalpošanu netiek tērēta nodokļu maksātāju nauda, diez vai pēc būtības var būt iebildumi, ja brīvā tirgus apstākļos tiek piedāvāts pieprasīts maksas pakalpojums. Skaidrs, ka tas personu loks, kas uzskatāms par VIP, - un ne tikai politiķi, bet arī uzņēmēji, mākslinieki, sportisti utt. - jau tagad izmanto līdzīgus pakalpojumus - un, ja ne mūsu lielajās valsts slimnīcās, tad privātajās tepat Latvijā vai ārzemēs. Šie cilvēki gatavi maksāt par to, lai nebūtu jāguļ kopīgā palātā ar citiem, lai to visās detaļās neatspoguļotu dzeltenā prese, lai ārstēšanās notiktu bez aizkavēšanās, izmantojot efektīvākās metodes un aprīkojumu. Un, protams, ja tas ir par naudu, nav nekāda dalījuma, kurš ir uzskatāms par VIP, kurš ne, - maksā un tiksi attiecīgā līmenī apkalpots.
Taču laikam vislielāko sašutumu šī pakalpojuma kritiķos raisīja fakts, ka šī lielā valsts ārstniecības iestāde atklāti apliecina gatavību nodrošināt pacientu anonimitāti. Jo tādā brīdī, kad runa par slavenībām, visi personu datu aizsardzības principi izzūd pat to principiālāko aizstāvju vērtību sistēmā - kā nu tā būs, ja kāds ministrs vai deputāts, nevienam nezinot, tiks vaļā no pumpas uz rokas, kājas vai vēl trakāk - sēžamvietas!? Kā ko tādu no vēlētājiem var slēpt politiķi!? Piedodiet, bet šāda attieksme liek domāt par to paudēju zināmu diagnozi...
Pieredze