Par pasaulē laimīgāko valsti atzīta Somija, bet pēdējā, 143. vietā nonākusi Afganistāna. Latvija ierindojas 46. vietā, ievērojami atpaliekot no Lietuvas (19. vieta), un nedaudz – no Igaunijas (34. vieta).
Ziņojums par pasaules laimi ir uzmanības vērts tāpēc, ka ietver arī iedzīvotāju apmierinātību ar dzīvi, nevis tikai klasisko statistiku. (Detalizētāk par kritērijiem var lasīt aģentūras LETA 20. marta ziņā, kā arī citos medijos.)
Pie tā, ka Latvija dažādos reitingos atpaliek no abām pārējām Baltijas valstīm, ir jau pierasts. Tāpat arī nekas jauns nav tas, ka zināmas mūsu sabiedrības aprindas uz to allaž reaģē ar kategorisku apgalvojumu: "Valdība vainīga!" Turklāt pat nav svarīgi, kuri politiskie spēki konkrētajā brīdī veido valdību.
Protams, daļēji valdības vainotājiem var piekrist. 2008.–2010. gada globālā finanšu krīze Latviju skāra vissmagāk no visām Baltijas valstīm arī tālaika politisko lēmumu dēļ. Tas noveda pie procesa, kas vēsturē iegājis kā Lielā aizbraukšana, turklāt daudzi no krīzes ietekmē aizbraukušajiem latviešiem joprojām dzīvo un strādā ārvalstīs. Covid-19 pandēmijas laikā mēs pieredzējām ne vienu vien dīvainu lēmumu, piemēram, aizliegumu iegādāties konkrētas veikalu plauktos esošās preces. Turklāt jau daudzus gadus politiskā elite sola sabiedrībai vienkāršu nodokļu sistēmu, bet joprojām līdz tai ir tāls ceļš ejams, un pat finanšu profesionāļi sapinas tiesību normu mudžeklī. Arī pēdējā laikā vērojamā muļļāšanās attiecībā uz visu, kas saistās ar Krieviju, par mūsu politiķu stratēģisko domāšanu neliecina.
Tomēr savdabīgi politiķu lēmumi bijuši arī Lietuvā un Igaunijā. Tad kādēļ tur veicas labāk? Dažādu jomu vēstījumi un regulāri novērojumi Baltijas kaimiņzemēs liek domāt, ka Igaunijai un Lietuvai prasmīgāk izdodas koncentrēties uz savām stiprajām pusēm, sasniegumiem un talantiem, piemēram, attīstot tās nozares, kurām ir nepieciešamie resursi un atbilstība vietējai mentalitātei. Turklāt gan lietuviešiem, gan igauņiem labāk padodas atbrīvošanās no XX gadsimta modeļiem un pielāgošanās XXI gadsimtam. Ja trūkst darbinieku, tad ievieš tehnoloģijas. Ja grib, lai laukos būtu iedzīvotāji, tad attīsta infrastruktūru. Ja Krievijas agresija nemazinās, tad izglīto cilvēkus par iespējamo apdraudējumu.
Šī izpratne, ka jādomā un jārīkojas atbilstoši 2024. gada realitātei, nav atkarīga tikai no valdības, bet no visas sabiedrības kopumā.