Ne masas, bet speciālistus

Par to, ka valsts institūcijām arī šajā gadījumā nevajadzētu, kā saka, strēbt karstu, lai kā atgādinājums ir piemērs ar Vācijas kancleri Merkeli, kura savulaik aizrāvās ar vervēšanu dienvidzemēs, maldīgi iedomājoties, ka vajag vien ļaužu masu, lai būtu nodrošinājums gan pensijām nākotnē, gan pabalstiem, taču tad, par laimi vāciešiem, viņa vienā brīdī saprata, ka tā savai valstij rada vēl lielākas problēmas, jo ne jau visi, kas atbrauc uz sapņu zemi, ir gatavi tur arī strādāt, – daudzus pievilina iespēja dzīvot vien no pabalstiem, tātad uz citu rēķina, un, ja to neļauj, sākas nemieri.

Vidējā un vecākā paaudze arī pie mums savulaik izjutusi sekas, kas radās, valstij pārmērīgi aizraujoties ar iebraucēju atbalstu – padomju laikā valsts dzīvokļi ieceļotājiem tika dalīti bez īpašiem nosacījumiem, kamēr vietējie tika diskriminēti un labākus dzīves apstākļus bija spiesti gaidīt desmitiem gadu ilgās rindās. Negribētos, ka kaut kas tāds atkārtojas jebkādā izpausmē.

Ir saprotams, ka darbaspēka trūkums gan kavē ekonomikas attīstību jau tagad, gan būtiski var apdraudēt pensiju un sociālo garantiju sistēmu nākotnē. Taču ne jau ar kampaņu palīdzību, visus pēc kārtas pievilinot, te var ko līdzēt. Uzņēmēji ir tie, kuri vislabāk zina, kādas kvalifikācijas speciālisti viņiem visvairāk nepieciešami, līdz ar to no valsts puses būtu sagaidāma vien pretimnākšana attiecīgo imigrācijas procedūru atvieglošanai. Tā kā darbavietas, kur nepieciešami no ārvalstīm piesaistīti speciālisti, pārsvarā ir privātuzņēmumos, tad arī rūpes par viņu īstermiņa vai ilgtermiņa izmitināšanu būtu jāuzņemas darba devējiem – šāda pieeja nodrošinātu arī to, ka, piemēram, uz sezonu vai noteiktu darbu veikšanu piesaistītie, darbu beidzot, atgriežas savās pastāvīgajās mītnes zemēs, līdz ar to neradot sociāla rakstura problēmas pie mums.

Proti, jārīkojas gudri – jādomā par kvalitatīva darbaspēka piesaisti jomās, kur to vajag, nevis cilvēku skaita papildināšanu kā tādu. Un vienlaikus jomās, kur tas iespējams, jāveicina modernāku tehnoloģiju un darba organizēšanas metožu, kas mazina nepieciešamību pēc fiziskā darbaspēka, izmantošanu. Tas veicinātu vietējā darba tirgus attīstību, mazinātu cilvēku vēlmi emigrēt.