Un te nedomāju tikai pašreiz gaisā virmojošās vēsmas, ka Rēzeknes nonākšana bankrota priekšā varētu rezultēties nu jau ne tikai ar pašvaldības vadītāja Aleksandra Bartaševiča, bet visas domes atlaišanu.
Ar to gribu uzsvērt un aicināt visus procesā iesaistītos un atbildīgos ne tikai meklēt un atrast iemeslus, kādēļ pašvaldība nonākusi finanšu krīzē, kā arī attiecīgi izvērtēt visu atbildīgo pašvaldības amatpersonu "ieguldījumu" Rēzeknes ceļojumā uz "finanšu krahu", bet arī pēc tam ļoti rūpīgi un detalizēti izpētīt visu notikušo vēsturiskā griezumā. Proti – ir dažādi iemesli, kādēļ jebkāda persona (uzņēmums, pašvaldība, privātpersona, NVO utt.) nonāk uz maksātnespējas robežas, – dažreiz tā ir paviršība, dažreiz augstākās pakāpes nekompetence, citos gadījumos arī apzināta naudas "kleķerēšana pa labi un pa kreisi". Rēzekne diemžēl nav ne pirmais, ne arī pēdējais šāds gadījums, kad apkārtējiem jāgatavojas palīdzēt kādam, kurš nav pratis (vai gribējis) ar viņam uzticēto kopīgo naudu rīkoties saimnieciski.
Patiesībā – ja pat pavisam pavirši paskatīsimies apkārt – ikviens no mums valsts pārvaldē uz sitienu viegli atradīs daudzus spilgtus piemērus, kā sabiedrības jeb nodokļu maksātāju nauda tiek iztērēta pilnīgi bezjēdzīgi. Sākot no daudzajiem "svarīgajiem saskaņošanas, kontroles vai vienkārši vērošanas kantoriem" līdz pat it kā loģiski vajadzīgām iestādēm. Katras iestādes un iestādītes vadītājs un tajā mītošie ierēdņi spēs jums uzreiz nosaukt desmit pseidoargumentus, kādēļ šai iestādei ir nepieciešams eksistēt un kādēļ šiem ierēdņiem tur ir jābūt. Un tas nekas, ka bieži šādu iestāžu funkcijas un pienākumi uz papīra un arī reālajā dzīvē ir ne tikai līdzīgas, bet teju identiskas. Bet katrā iestādē taču ir darbs vadītājam, vadītāja vietniekam (vai vietniekiem), daudziem speciālistiem, ekspertiem un beigu beigās tomēr arī pa kādam tiešām reālā darba darītājam. Un šajā jomā nekas nemainās jau gadiem. Jo visiem ir labi (kamēr nenotiek finanšu kolapss).
Tieši tāpēc Rēzekne varētu būt kā labs stimuls, lai beidzot ķertos pie sen uz papīra daudzinātās, bet reālajā dzīvē aizvien neīstenotās valsts pārvaldes reformas. Pārtraukt visus bezjēdzīgos tēriņus un "speciālistu" atalgošanu un atstāt reālos darba darītājus. Ir sajūta, ka valstij uzrastos daudz naudas skolotāju, mediķu, policistu un citu svarīgu cilvēku algām.