Gada sākumā "godpilno" grausta statusu ieguva Valsts nekustamo īpašumu pārvaldītā Ekonomikas ministrijas ēka. Tāpat spilgts piemērs saimnieciskas attieksmes trūkumam ir situācija lielākajās valsts slimnīcās – padomju laikā būvētie Stradiņu un Gaiļezera, kā arī vēl vairāku stacionāru korpusi gan no iekšpuses, gan ārpuses izskatās kā... padomju laika muzeja eksponāti. Atsevišķās, parasti diagnostikas nodaļās mūsdienīgs remonts daudzmaz nesenā pagātnē bijis (iespējams, veikts par Eiropas fondu finansējumu līdz ar modernā aprīkojuma uzstādīšanu), taču ne palātās, medicīnas personāla un koplietošanas telpās – tur labākajā gadījumā kaut kad krietni pasen pārkrāsotas sienas (pa virsu, var teikt, antīkajām elektrības un sakaru sistēmām), nomainīti logi, varbūt arī grīdas segums, bet nu viss atkal ļoti, ļoti nolietots.
Slimnieki varbūt par to nošausminās, bet ne jau interjers, drīzāk – ātra izārstēšanās viņiem prātā. Medicīnas personālam gan šajā vidē jāuzturas dienu no dienas, gadu no gada. Runājot par situāciju veselības aprūpes jomā, ilgstoši esam fokusējušies vien uz speciālistu un atbalsta personāla zemajām algām kā iemeslu viņu aizplūšanai uz turīgākām valstīm ar tam sekojošu darbinieku trūkumu mūsu ārstniecības iestādēs, taču, manuprāt, pārāk maz uzmanības veltīts tam, kāda ir darba vide valsts slimnīcās strādājošajiem. Nav brīnums, ka atnāk no augstskolas praktikants, iepazīstas ar savu potenciālo darba vietu un ātri vien secina, ka ne par kādu piesolīto algas pielikumu viņu te ilgstoši nenoturēs.
Atgriežamies pie sākumā ieskicētā jautājuma – kāpēc būvju tehniskais stāvoklis jānoved līdz kritiskam, kāpēc nevar remontēt palātu pēc palātas, gaiteni pēc gaiteņa, vienas labierīcības pēc otrām – soli pa solim, bet kārtīgi? Nav naudas? Lai nu kurš, bet medicīnas darbinieki jau nu zina, ka savlaicīga ārstēšana ir daudz lētāka un efektīvāka par iekavētu. Un līdzīgi tas ir ar remontiem – gan slimnīcu, gan jau pieminēto ministrijas ēku, gan tiltu. Neviens privātīpašnieks tā neizturas pret savu īpašumu (ja vien mērķis nav sagaidīt vienkāršāku nojaukšanas kārtību), kāpēc valsts un pašvaldība tik ļoti sirgst ar šo "novilksim līdz kapitālajam remontam" sērgu? Tiešām ir tā, ka kādam tas izdevīgāk?
Kindzulis