Raugoties no parastu rīdzinieku, kas neiedziļinās politiskajās intrigās, bet par mēra darbu spriež pēc tā, ko redz ikdienā, skatupunkta, "Staķa laikā" mūsu galvaspilsēta ir piedzīvojusi pārmaiņas, taču vismaz viens jautājums nav risināts. Būtiskas pārmaiņas ir tās, ka pēdējā laikā Rīga ir kļuvusi latviskāka tādā aspektā, ka mazinājusies ar Krievijas impēriskajām ambīcijām saistīto simbolu kultivēšana. Tas gan izriet nevis no Rīgas mēroga aktualitātēm, bet gan no ģeopolitiskās situācijas. Krievijas iebrukums Ukrainā ir atgādinājis par to, ka Kremlis joprojām rada draudus citām valstīm, tādēļ ar šiem draudiem saistītajiem simboliem Rīgas pilsētvidē nav vietas. Rīdzinieku atmiņā paliks tas, ka, piemēram, bēdīgi slavenais piemineklis Pārdaugavā tika nojaukts "Staķa laikā", pat ja ir skaidrs, ka piemineklis tiktu nojaukts arī tad, ja 2022. gadā mūsu galvaspilsētas mēra amatā būtu cita persona.
Saistībā ar pārmaiņām Rīgā jāakcentē arī tas, ka pamanāmāki kļuvuši dažādi pasākumi tā dēvētajās apkaimēs. Iespējams tas tādēļ, ka pēc Covid-19 pandēmijas rīdziniekiem gribas pulcēties kopā koncertos, izglītojošās nodarbībās un tirdziņos, bet te atkal jāteic, ka iedzīvotāju uztverē apkaimju aktivitātes asociējas ar "Staķa laiku".
Nu jau bijušā mēra darbību raksturo arī tas, ka viņš centies popularizēt liberāļu uzskatiem atbilstošu skatījumu uz cilvēktiesībām un līdz ar to sev nodrošinājis popularitāti tipiskajā partijas Progresīvie elektorātā. Cita mūsu sabiedrības daļa gan ir visai konservatīva, taču kopumā ģimenes jēdziens ir tas temats, par kuru mudināt diskutēt ir vērtīgi.
Savukārt, ja raugās uz Rīgas dzīves praktiskajiem aspektiem, tad galvenā Staķa varas gadu problēma ir tā, ka pārāk maz uzmanības veltīts dzīvojamo ēku renovācijai un kopumā kvalitatīvu mājokļu nodrošināšanai. Nekustamo īpašumu nozares informācija rāda, ka mazinās interese par mājokļu iegādi, taču aug interese par īri. Tas skaidrojams ne tikai ar to, ka hipotekārie kredīti kļuvuši sarežģītāk pieejami, bet arī ar to, ka daudzas dzīvojamās mājas ir tādā kvalitātē, ka nemudina uzņemties iespaidīgas kredītsaistības. Sarunas ar Rīgas iemītniekiem arī liecina, ka tālu no ideālā mājokļa ir ne tikai dzīvokļi daudzās pirmskara un padomju laika ēkās, bet pat dažos jaunajos projektos.
Protams, par to nebūtu taisnīgi vainot vien pilsētas mēru, taču, ja Rīga negrib zaudēt iemītniekus, tad par kvalitatīvu mājokļu pieejamību ir jādomā arī pašvaldībai.