Laika gaitā šāda viedokļa paudēji savu kategoriskumu gan mazināja, jo izrādījās, ka arī privātajā biznesā redzami gan pozitīvi, gan negatīvi piemēri un ka ir jomas, kuras nevar atdot brīvajam tirgum.
Tomēr šajā pavasarī atkal rodas iespaids, ka tieši publiskais sektors (šī jēdziena plašākajā nozīmē) sirgst ar dažādām nopietnām kaitēm, to vidū savas neaizstājamības apziņu, aroganci un nesakārtotību. Tas ir secināms gan redzot, kā pašvaldības uzņēmumu un valsts akciju sabiedrību pārstāvji rīkojas problēmsituācijās un kā komunicē ar iedzīvotājiem, gan lasot par iestāžu attieksmi pret klientiem, kuri reizēm savu bēdīgo pieredzi atklāj sociālajos tīklos. Zināmā mērā te var ierindot arī Latvijā milzīgu rezonansi izraisījušo lēmumu, ka sabiedriskajā medijā nepieciešamas Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā, un augstprātīgo attieksmi pret visiem, kuri par šo lēmumu nepauda vētrainu sajūsmu.
Protams, katrai nozarei ir savs specifiskais, normatīvais regulējums un arī savi apstākļi, kas ir to veidojuši. Tomēr kopumā jāsecina, ka ikvienam, kurš nav spiests ikvienu eiro nopelnīt saviem spēkiem tādā veidā kā privātajā sektorā strādājošie, laiku pa laikam ir nepieciešams atgādinājums, ka garantēts finansējums nav pamats pārākuma apziņai.
Ja konkurences apstākļos strādājošs privātais uzņēmums atļausies gadiem nesakārtot haosu savos datos, ignorēs apkārt notiekošos procesus un to nestās pārmaiņas, nebūs izstrādājis scenārijus dažādu sarežģījumu risināšanai un krīžu pārvarēšanai un turklāt vēl atļausies demonstrēt nicinošu attieksmi pret klientiem, darbiniekiem un partneriem, tad ilgi nepastāvēs. Taču arī publiskajam sektoram vajadzētu saprast, ka mūsdienu pasaulē gandrīz nevienam nav absolūtā monopola. Galu galā, ja, piemēram, pašvaldības vai valsts iestādes strādās tik slikti, ka izraisīs nopietnus daudzu iedzīvotāju iebildumus, tad daļa neapmierināto var pārcelties uz citu administratīvo teritoriju.
Turklāt pēdējā laikā aizvien biežāk dzirdams par gadījumiem, kad, izmantojot interneta pavērtās iespējas, cilvēki rod iespēju individuāli darboties tādās profesionālajās nišās, kurās senāk šāda darbošanās nebija iespējama, un tādējādi tiek paplašināts piedāvājums visdažādākajās nozarēs, arī tajās, kurās strādā publiskais sektors.