Pētīs vispārzināmo?

Protams, savdabīgi secināt, ka pieteikumus konkursam var iesniegt līdz 2020. gada 4. jūnijam, – tātad vēl divas nedēļas pēc FM lapā publicētās ziņas. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka Latvijas Zinātnes padomes mājas lapā sludinājums ievietots 6. maijā, – tomēr gana savlaicīgi. Turklāt atbilstoši nolikumam konkursā var piedalīties Latvijas zinātniskās institūcijas, kas reģistrētas Zinātnisko institūciju reģistrā, un kā sadarbības partneris zinātniskā institūcija, kas atbilst pētniecības organizācijas definīcijai, vai valsts institūcija, kurai zinātniskās darbības veikšana ir noteikta ar ārējo tiesību aktu, nolikumā vai statūtos. Tātad teorētiski tie, kam šis konkurss paredzēts, par to tomēr varētu būt informēti savlaicīgi.

Bet lai nu paliek ar termiņiem. Dziļākas pārdomas raisa pētījuma tēma un mērķis. Protams, tagad moderni pārmest žurnālistiem piekasīšanos pie jebkā, ko dara valsts pārvalde, tomēr rada neizpratni fakts, ka tagad divus gadus valsts uzdevumā darīs to, kam, manuprāt, bija jāpastāv ikdienas darba procesos vismaz 20 gadu.

Pavisam īsi pārstāstot galvenos projekta virsuzdevumus: izstrādāt Latvijas apstākļiem piemērotu ēnu ekonomikas mērīšanas metodoloģiju, novērtēt ēnu ekonomikas ietekmējošos faktorus tautsaimniecības nozarēs, izpētīt iemeslus, kāpēc fiziskās personas izvairās no labprātīgas nodokļu maksāšanas un iesaistīšanās sociālās apdrošināšanas sistēmā. Tautas slengā runājot: "Labrīt, politiķi un ierēdņi!" Rodas sajūta, ka visu šo laiku ēnu ekonomikas apkarošanas jomā valdības ir meklējušas melnu kaķi tumšā istabā, un varbūt tāpēc mums ir miljardiem eiro norakstīti nodokļu parādi, negodīgas un nevienlīdzīgas konkurences apstākļi godīgajiem uzņēmējiem un mūžīgais naudas bads budžetā?

Es neskaužu iespēju zinātniekiem ar savu darbu un zināšanām nopelnīt, turklāt kvalitatīvs pētījums un vērtīgi secinājumi noteikti noderēs blēžu apkarošanā. Tomēr, zinot, ka par šo tēmu jau bijis daudz kvalitatīvu pētījumu, arī uzņēmēju atziņu, pieredzes stāstu un ieteikumu, bet joprojām ēnu ekonomikas īpatsvars ir milzīgs, rodas jautājums: vai ir kaut niecīgākā cerība, ka neapšaubāmi vērtīgam mērķim iztērētais ceturtdaļmiljons eiro nesīs attiecīgus augļus valsts labklājības pieaugumam, nevis krās putekļus ierēdņu plauktos blakus līdzīgiem dokumentiem?