Ik reizi, kad tā vai cita sabiedrības daļa prasa politiķiem un ierēdņiem pildīt saistības pret sabiedrību, proti, nodrošināt kvalitatīvu publisko servisu – pilnvērtīgu izglītību, pieejamu un kvalitatīvu veselības aprūpi, garantēt drošību visās tās izpausmēs un pildīt virkni citu servisa funkciju, ierastais politiķu un ierēdņu "pretarguments" – nav naudas, par maz tiek iekasēts nodokļos, un vispār – jūs pārāk daudz gribat.
Taču ir būtiska nianse, kas šajās diskusijās un strīdos tiek noklusēta, – proti, politiķi, ierēdņi, ministri, arī valsts kapitālsabiedrību un citu iestāžu vadība un tiem līdzīgie nevēlas atzīt un pieņemt, ka viņi visi ir publiskā servisa darbinieki, kam algas maksā sabiedrība – nodokļu maksātāji. Un maksājam viņiem nevis par to, lai klausītos viņu populistiskos lozungus un kaitinošo "moralizēšanu" un justos tā, it kā mēs viņiem vēl būtu ko parādā. Mēs maksājam par servisu jeb pakalpojumu, ko vēlamies saņemt, bet ko patiesībā nesaņemam. Līdzībās runājot – samaksājam par vilciena biļeti, bet vilciens vispār neatbrauc. Un servisa sniedzējs tā īsti nemaz nejūtas vainīgs.
Privātajā sektorā spēles noteikumi ir vienkārši – tev maksā algu par to, ka tu velti savu darbu, zināšanas un kompetences biznesa izaugsmei – attiecīgi konkurētspējīgu, kvalitatīvu un pieprasītu preču vai pakalpojumu radīšanai. Ja reāla darba vietā sāksi tikai gudri runāt un vēl visam klāt izkleķerēt darba devēja mantu, diezgan ticami, ka vēlākais pēc nedēļas izlidosi uz ielas.
Lai cik banāla ir bēdīgi slavenā frāze par naudu, kuras esot tik daudz kā nekad, lielā mērā tā ir patiesa attiecībā uz publiskā servisa pakalpojumu finansējuma pietiekamību vai Latvijas gadījumā – nepietiekamību. Problēmu juceklī sausais atlikums ir vienkāršs – nodokļu maksātāji kasē nemaz tik maz naudas nesamet, kopējā masa ir gana liela. Taču iztrūkumu rada publiskā servisa darbinieku nekompetentā un brīžiem pat apzināti nolaidīgā attieksme pret darba devēja naudas izlietojumu. Publiskā servisa darbinieki ar sabiedrības naudu rīkojas kā ar savu īpašumu – maksā sev lielas algas, pavirši izturas pret savu darbu un vēl uzkliedz darba devējam, ja saņem kādu kritiku. Kamēr nemainīsies šo cilvēku morāle, tikmēr publiskā servisa kvalitāte būs slikta. Tieši tik vienkārši!